JWOCs tagad ir garām un līdz ar to ir noslēgusies pirmā sezonas puse. Joprojām nav viegli aptvert visas emocijas un notikumus, kas pēdējās nedēļas laikā ir ar mani notikuši, jo notika patiešām daudz kas.Par sadzīvi un savstarpējām attiecībām izlasē nerakstīšu, jo tā var iegūt tikai nelabvēļus.
Labāk tagad īsi pastāstīšu par distancēm.
Pirmā bija sprinta distance, kura bija nākamajā dienā pēc dienas ceļā. Tehniski distanci veicu gandrīz ideāli, laiku paņēma tikai liekas tempa samazināšanas un nespēja salasīt kartes sīkumus. Šis sprints bija salīdzinoši vienkāršs un daudz ko izšķīra skriešanas ātrums. Tas jau nav nekāds jaunums, ka junioru vecumā daudzi var paskriet ātri, tāpēc man tikai 50. vieta.
Garā distance nākamajā dienā. Modelī un iesildīšanās kartē ieguvu riebumu pret zaļajiem, tāpēc distancē centos maksimāli izvairīties no jebkā zaļa. Iespējams, taisnība bija Edgaram, kad viņš pēcmača sapulcē teica, ka man nebija īstās noskaņošanās šai distancei. Pie tam paskriet arī bija nereāli. Jaudas pietika pirmajiem 5km, bet atlikuši bija vēl 6! Tad sākās kļūdas un viena absolūti infantila 7-8min kļūda. Beigas vienkārši noskrēju līdz galam un ieguvu, šķiet, 94. vietu.
Brīvajā dienā bijām uz stafetes modeli pie aitām. Atbrauca Velga un beidzot sakārtoja manas kājas. Viņas nopelnu daļa manā turpmākajā sniegumā ir liela.
Vidējās Q. Trīs hīti ,katrā 20 tiek uz finālu. Uztvēru kā normālas sacensības un skrēju ar pilnu atdevi. Par to liecināja rī fakts, ka saplēsu bikses tā, ka maz nelikās. Distance likās ļoti vienkārša, tāpēc zināju, ka ātrums būs svarīgs. Finišēju bez kļūdām, tikai kļūdiņām, un jau jutu, ka būtu jābūt. Vēl padomāju, ka tas gan būtu pilnīgi stulbi, ja es nekvalificētos A finālam ar tādu skrējienu, kāds man bija todien. Kvalificējos 15.
Vidējās F. Viss sākās 5min pirms starta, kad apdomāju, ko darīšu distancē un attapos, ka man nav leģendu turētāja. Prosta aizmirsu. Trenerei pie starta nebija un nācās kaut ka izlīdzēties pašam. Tas viss uzdeva stresu, kas atspoguļojās 3,5min kļūdā uz pirmo kp. Situāciju neuzlaboja arī tas, ka noķēru Didzi par 10min. Turpinājā darīt muļķības līdz nomierinājāmies, un mūs 4 cilvēku grupiņa sāka skriet prātīgāk, kad Didzis uzņēmās vadību. Uz beigām es pārņēmu vadību un noturējos priekšā arī līdz finišam. Kļūdas tik daudz, ka atkal 50. vieta. TOP 30 bija absolūti reāls.
Stafete norisinājās nu tādos kalnos! +25 pēc Celsija, atklāti kalni ar augstu zemsedzi, kā arī stafetes apstākļu radītais stress mūs diskvalificēja jau pirmajā etapā. Es pats skrēju trešo etapu un centos skriet maksimālā tempā, kaut gan zināju, ka esam DSQ. Sāku veiksmīgi, bet pazīmes par vēršanos ciet jau sāka parādīties 1min un 30sek kļūdu izskatā. Kad sākās otrais aplis, karstums un man galīgi neizdevīge kāpumi bija nodarījuši to, ka es vairs neorientējos ar prātu, bet ar ieradumu. Trešo kp pirms beigām nepaņēmu, vienkārši pārķēru. To sapratu tikai atpakaļ barakās, zīmējot karti. Būtu bijuši 13. vietā.
Bankets? Bija tieši tāds, kā man tika stāstīts un kā es biju iedomājies. Vienkārši unreal.
Ko tagad? Jātiek galā ar JWOC analīzi, es ceru, ka es saņemšos un uzrakstīšu visu distanču analīzi arī šeit. Rīt jāpiedalās RSP PT 4.posmā, pēc tam nedaudz jāpagatvojās ORingenam. Tā ka vasara tomēr ir ieradusies, būs jau nedaudz jāpabauda arī tā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru