Daudzi (un arī es) trenējās tā, ka tas kļūst par galveno, ja ne vienīgo interešu objektu dzīvē. Tad man rodās jautājums - kam tas ir izdevīgi? Protams, tas galvenokārt apmierina paša sportista egoistiskās vajadzības pēc atzinības un iekšējā gandarījuma (Es šoreiz nerunāju par tiem atlētiem, kas pārstāv populāros sporta veidus, jo viņi, saprotams, pilda sabiedrības izklaidētāju funkcijas). Bet vai sabiedrībai šāds sportists, kas piepilda savu ego, ir nepieciešams?
Sabiedrībai vajadzētu stimulēt tautas(amatieru) sporta attīstību, it īpaši bērnu un jauniešu vecumā, jo tas pavērš sabiedrības locekļu agresiju izdevīgā gultnē un padara tautu veselīgāku, kā arī sports vispār ir arī audzinoša padarīšana - noteikumu ievērošana, sporta ētika, un tamlīdzīgi. Līdz ar šiem uzlabojumiem, uzlabojās arī sabiedrības kopējā labklājība - lielāks ražīgums darbā, jo strādātāji ir atpūtušies, cilvēki ir laimīgāki, jo sports tos tādus padara (nav pierādījumu) un tā tālāk.
Bet iemeslu atbalstīt pusprofesionālus vai profesionālus sportistus, nevis amatierus, izņemot iepriekšminētos gadījumus, kad sportists ir arī sociāla persona, sabiedrībai nav daudz. Drīzāk vieglāk ir atrast pretargumentus. Sportisti nevelta laiku sabiedrības labklājības celšanai, bet gan koncentrējās uz sevis pilnveidošanu, bieži vien pat neveltot pienācīgu laiku un uzmanību sev tuviem cilvēkiem un kur nu vēl savam darbam. Bieži vien sportisti ir arī politiski neaktīvi. Sportista fiziskie un garīgie spēki tiek koncentrēti uz valstij un sabiedrībai nesvarīgām lietām, bet bieži vien tā atbalsta sportistu materiāli, būtībā sanāk, ka tie ir izniekoti līdzekļi.
Sportists var kalpot par iedvesmojošu piemēru cilvēkiem, kas viņu pazīst, ja ar mērķtiecīgu darbu panāk savus mērķus. Runāt par puspro vai pro sporta veselīgumu ir problemātiski, bet būtībā ir iespējams, ka sportisti arī veido veselo sabiedrības daļu. Atlēti, kas beidz savas aktīvās sportošanas gaitas var pielietot iegūtās pašdisciplīnas un citas iemaņas savā pēc-sporta darbības laukā.
Būtībā pēc šiem faktiem var izdarīt nepatīkamo secinājumu, ka būt puspro vai pro nav izdevīgi nevienam citam, izņemot pašu sportistu, jo pretargumentu ir vairāk, nekā argumentu par. Un, ja grib dzīvē darīt kaut ko, kas nes labumu arī citiem, tad šis sports laikam nav pareizā ideja. Izeja? 1)Darīt kaut ko noderīgāku. 2)Pārvērst o-sportu par sociāli svarīgu sportu. 3)Nodarboties ar sportu amatieru līmenī.
Okeij, tas, ka es to tā uzrakstīju, nenozīmē, ka es tam gribu piekrist un tāpēc vēl pāris gadus plānoju par to nedomāt un būt egoistisks.
Ja kādam ir ko teikt šajā sakarā, es esmu vairāk nekā ieinteresēts tos lasīt komentāros.
11 comments:
Augsta līmeņa sportistu esamība kalpo par motivatoru bērniem un jauniešiem, tādējādi šie sportisti ar savu esamību palielina veselīgo un fiziski aktīvo sabiedrības daļu.
Taisnība, tas ir vēl viens arguments "par".
Piekrītu tavam viedoklim, taču Ievas teiktais, manuprāt, vairāk atbilst populārajiem sporta veidiem, kas medijos tiek atspoguļoti plašāk, nekā tas ir ar orientēšanās sportu. Nenoliedzami arī orientēšanās sports kalpo par motivatoru bērniem un jauniešiem, taču daudz mazākā apjomā, kā piemēram hokejs vai basketbols.
Uz jautājumu "Vai sabiedrībai šāds (pusprofesionāls) sportists, kas piepilda savu ego, ir nepieciešams?" es atbildētu, ka būtībā nav gan! Sabiedrībai ir svarīgāk, lai būtu pēc iespējas mazāk smēķētāju, alkoholiķu un narkomānu. Taču tas savā ziņā tiek "panākts" piesaistot arvien vairāk cilvēkus tautas sportam (tautas sporta līmenī), nevis pusprofesionālā līmenī. Ja pēc tam cilvēks sāk trenēties pusprofesionāli, tad tas tiešām ir tikai sava ego dēļ un sabiedrībai nekādu lielo labumu nedod.
Jāatceras, ka profesionālie sportisti ir tie, kam par sportošanu maksā naudu. Līdz ar to teorētiski var uzskatīt, ka profesionālie sportisti ir izdevīgi arī tiem, kas par viņiem maksā. Mazāk populāros sporta veidos tie ir sponsori, populārākos sporta veidos tie ir skatītāji, kas maksā par skatīšanos uz viņiem, avīžu lasītāji, kas maksā par avīzēm, kurās rakstīts par viņu interesējošo sportistu utt.
Līdz ar to tikko kā kāds ir par Tevi gatavs maksāt naudu, tā automātiski ir vēl kāds bez Tevis paša, kuram tava esamība interesē.
Bet, ja runā par pusprofesionāļiem, tad vispirms ir jāsaprot, kas ar to ir domāts. Visticamāk tie ir tie, kam ir tuvu profesionālai attieksmei, bet viņu par to naudu nesaņem - un šie tad ir tie, kas patiešām sabiedrībai kopumā dod vismazāk. Lai gan nevar arī noliegt, ka arī no šiem sportistiem nemateriālais labums eksistē - ir draugi, radinieki, paziņas, kas citiem citiem var palielīties par to, ka pazīst kādu pietiekami sportisku cilvēku, ar nesliktiem sasniegumiem un no tā gūt prieku sev :)
Šoreiz ar pus-profesionāļiem es domāju tos, kuri saņem kaut kādu materiālo atbalstu par trenēšanos un piedalīšanos sportā, bet ar to nav iespējams izdzīvot un ir arī kāda cita nodarbošanās. Kā vidus-šķiru starp amatieriem un profesionāļiem
Jo par profesionālisma iedalījumu pēc attieksmes ir grūti spriest, jo ir tā saucamie profesionālie sportisti, kuru attieksme tā gluži nav saucam un otrādi - ir amatieri ar patiešām profesionālu atieksmi.
Par maksāšanu. Ja kāds maksā un par to saņem pretī, piemēram, reklāmu, tad tas ir jēdzīgi, bet, ja nesaņem neko un atbalsta sportistu tikai aiz patikas, tad no sportista ir pat negatīvs labums sabiedrībai - vienkāršs līdzekļu tērētājs.
Tā es to saprotu.
Profesionālo un izlases sportistu noderība sabiedrībai ir neapšaubāma. Sportisti sportistu gados cenšās sasniegt savus labākos un skanīgākos rezultātus, labi, ja izdodās sasniegt pagarāku profesionālo periodu. Par to gan sabiedrībai, gan pašam vislielākais prieks. Pēc tam gan, ar gadiem, tomēr pienāk brīdis, kad rezultāti neglābjami pasliktinās (arī man, citā sporta veidā, tas pienāca) un tad ir jāspēj pārorientēties - jāatrod darbs un sava vieta dzīvē, pasportošanu atstājot savam vaļaspriekam. Bet - kamēr jauns, ir motivācija, iespējas un rezultāti aug - kāpēc necensties!
"Par to gan sabiedrībai, gan pašam vislielākais prieks."
Par to, ka pašam prieks, par to nav šaubu, bet tas nedod neko citiem.
Ja mēs runājam par nepopulāro sprta veidu, piemēram, orientēšanās, augstas klases sportistiem, tad viņu sasniegumi rada prieku, lielākais, pāris simtiem cilvēku, ja tas tiešām ir ievērojams saniegums.
Tas ir ieguvums sabiedrībai, bet niecīgs, kamēr ar viņu ieguldīto darbu, enerģiju, laiku un materiālajiem resursiem varētu panākt daudz lielāku labumu, darbojoties citā sfērā.
[Starp citu, neesmu nekādus komentārus noņēmis.]
Gan piekrītu, gan saprotu.
Taču, no konteksta liekas, ka Tev vēlēšanās progresēt sportā vēl ir.
Un nekas jau netraucē arī tagad padomāt par tām sfērām, kurās varētu būt noderīgāks, ja kādu iemeslu dēļ kādreiz vairs neizdotos nomotivēties sportam un treniņiem.
Tieši tā!
Kamēr treniņus izdodas veiksmīgi apvienot ar studijām (mācībām), nav problēmu.
Kad pienāks brīdis izvēlēties prioritāti, tad, lai pieņemtu lēmumu, var nākties atgriezties pie šeit minētajiem argumentiem.
Iesākumā par terminiem...
Profesionālis - nodarbojas ar sportu un tikai - tas reāli ir darbs. Viņš ar sportu nopelna. Tie kas viņam maksā var prasīt no viņa rezultātus viņš ir atbildīgs pret tiem. Viņš no rīta ceļās ar domu par treniņu. No treniņiem brīvo laiku viņš aizpilda ar hobijiem, lai nu kādi tie būtu.
Pusprofesionālis - par tādu varētu nodēvēt cilvēku, kas, iespējams trenējas tik pat apjomīgi kā profesionālis, taču viņš vēl papildus strādā vai mācās. Lai arī reizēm tā ir niecīga slodze, taču viņam jāvelta emocijas un enerģija kam citam. Viņš nevar 100% sevi atdot tikai sportam. Tā kā viņš pats sev nopelna, tad ir mazliet neatkarīgāks kā profesionālis. Taču reizēm darbs vai mācības var traucēt sportam. Vispār starp pusprofesionāli un amatieri, manuprāt robeža ir maza...
Tad par to pienesumu sabiedrībai. Cilvēks pēc būtības ir egoists. Vai viņš būtu profesionāls, vai pusprofesionāls sportists, vai strādājošais ar hobiju sports, tas pirmkārt vēlēsies sev nodrošināt normālus dzīves apstākļus, vēlēsies sev kādus noteiktus līdzekļus ikdienišķiem tēriņiem. Tāpēc, darbojoties vienalga kurā sfērā, primārais būs apmierināt savas pamatvajadzības.
Tad, protams, var diskutēt par to, cik lielu labumu iegūst sabiedrība, apmierinot šīs vajadzības dažādos veidos. Sports, māksla, mūzika - tie ir hobiji, kas mūsdienās ir kļuvuši par ienesīgām sfērām. Bet pašā pamatā tās ir garīgas vērtības - tās nenes nekādu pienesumu, jo reāli nekas netiek saražots. Protams, var tikai minēt, kādu pienesumu nes uz emocionālā pacēluma fona "ražojošie" cilvēki, kas redzējuši klātienē kā Ņiživijs ieliek kārtējo bullīti. Tāpēc, kopumā manuprāt to tik viegli nevar izvērtēt.
Taču, mēs varam izanalizēt katrs sevi. Es, piemēram sevi uzskatu par amatieri, jo, pagaidām, par prioritāti uzskatu izglītību. Tāpēc, es trenējos brīvajā laikā - treniņus pakārtoju mācībām. Un, tīri personīgi, darbojoties šādā amatieru līmenī, jūtu, ka izniekoju citu cilvēku resursus, tajā laikā, kad pats varētu sev nopelnīt. Un tad parādās jautājums, vai tas ir to vērts. Izšķērdēt tik daudz līdzekļus, lai iepriecinātu sevi, savus radiniekus un iespējams nelielu grupu cilvēku, kad tajā pat laikā es varētu strādāt un, iespējams, atbalstīt kādu, kas ir nolēmis kļūt par profesionāli. Kas mērķa sasniegšanai iegulda visu. Ne tikai pusspēku...
Katrā ziņā, visnotaļ plašs temats:D
Ierakstīt komentāru