Mājieni

Cietušais

Pēdējo 7 dienu laikā esmu piedalījies 2 sacensībās pilnīgi dažādos sporta veidos, un man ir grūtības pateikt, kurš no tiem ir tuvāks klasiskajai orientēšanās. Abi ir vienlīdz tuvu un tālu no realitātes.

Pagājušajā nedēļas nogalē, kā solīts, tiku līdz galam LČ orientēšanās ar slēpēm. Pirmās dienas sprinta distanci pat iesāku normāli (priekš sevis) un biju pārsteigts, cik viss veiksmīgi notiek, līdz brīdim, kad nenoticēju sev šaurā nobraucienā starp kokiem un smagi uzgāzos uz Priekuļu slēpošanas trases. Salauzu planšeti tā, ka atlikušo distanci veicu ar to rokā, stipri sasitu arī īkšķi, bet to uzreiz nepamanīju. Pēc tam vēl pazaudēju emitu, nemācēju atzīmēties kp, par maz ņēmu nost slēpes (es būtu noskrējis to pašu distanci gandrīz divreiz ātrāk) un beigu beigās mani gandrīz noķēra mans galvenais konkurents - Edgars, kurš startēja nepieklājīgi ilgi pēc manis. Arī otru mērķi neizpildīju un paliku pēdējais no tiem, kam ieskaitīts rezultāts. Pirmā diena man nepatika.
Otrajā dienā stafetē biju izstrādājis citu stratēģiju. Man bija forša komanda - Lielais Mārtiņš pirmajā etapā noslēpoja fiksi, un Edgars varēja ieslēpot distancē, esot medaļās. Es nedaudz pasalu, gaidot E.L., bet necerēti ātri tomēr ieraudzīju, ka viņš jau tuvojas pēdējam kp. Uz 2.kp distancē varēju normāl iesilt, jo bija jāuzslēpo visa nogāze. To pašu kalnu nobraukt lejup nesadūšojos, bet, noskrienot ar slēpēm rokās, zaudēju E.L. tikai padsmit sekundes. Otrā distances daļa pat bija tīri patīkama, bet atkal - vajadzēja vairāk ņemt nost slēpes. Finišā mēs nebūt nebijām pēdējie.
Īkšķis, kas man no sākuma šķita lauzts, tomēr izrādās tikai ļoti stipri sasists. Joprojām gan nevaru salocīt līdz galam un sāp, veicot ikdienas darbības. Bet skriet tas netraucē, tāpēc vakar stājos uz starta ar vēl 10 puišiem vienā 1500m skrējienā Rīgas Sporta manēžā.
Protams, 11 cilvēkus salikt trīs celiņu skrejceļā vienā līnijā nebija pati labākā ideja pasaulē, un tūlīt pēc starta šāviena kāds man iespēra ar vieglatlētikas apava naglu pa potīti tā, ka man apavs novilkās no papēža, kā arī uzšķērda potīti. Mirkli padomāju vai neapstāties un nesakārtot apavu, bet tomēr pieņēmu lēmumu skriet tāpat. No sākuma kopā ar Miku Puriņu skrējām priekšā un kontrolējām situāciju, tad es uzņēmos vadību, bet, kad bija noskrieti 1000m, sāka pietrūkt spēka un arī apavs kritiski slīdēja nost. Pēdējos 3 apļus vienkārši beidzos nost un palaidu garām daudzus konkurentus. Finišēju 6. otrajā skrējienā ar rezultātu 4:35.52, kas ir krietni sliktāk, nekā skrēju treniņos pēdējās divās nedēļās.
Domāju, ka varēju cīnīties par uzvaru skrējienā un laiku zem 4:30, ja vien... Nav svarīgi. Tā taču ir tikai vieglatlētika. Sanāca šim mačam pagatavoties vairāk, nekā citreiz, jo atpūtas nedēļa sakrita ar lielo aukstumu ārā un visus nedēļas treniņus aizvadīju Manēžā, vai arī paņēmu brīvdienu. Droši vien skriešu arī studentu čempionātā, bet tam gan izskriešu cauri bez īpašas gatavošanās.