Kad neizdevās noorganizēt dalību treniņnometnē Spānijā, biju jau atmetis cerību "ieskrieties" sezonai siltajās zemēs, tomēr galveno sponsoru piešķirtā dzimšanas dienas dāvana nāca pašā laikā - ceļojums uz Romu ar dalību MOC (Mediterranean Open Championship), kas iepriekšējos gados bija aizraujošas un ātras sacensības ar spēcīgu dalībnieku sastāvu.
Izmantoju iespēju veikt nelielu eksperimentu, gatavojoties šīm sacensībām. Proti, nedēļu pēc Slovākijas nometnes paņēmu gandrīz pilnīgi brīvu. 4 dienās tikai 2 treniņi - viens vispārējā spēka un otrs viegls 45' skrējiens. Rītā pirms sacensībām jutos samērā slikti, tāpēc izgāju nelielā rīta rosmē, kuras laikā atkārtoju savu skrējienu ap Vatikānu.
Starts bija pēcpusdienā, dienas sākumā devāmies nelielā Romas apskates tūrē un, kaut gan centos maksimāli taupīt spēkus, uz starta līnijas stājos ar diezgan sliktu pašsajūtu, noguris. Jau ierodoties sacensību centrā sapratu, ka pārāk sarežģīti orientēšanās izaicinājumi mani nesagaidīs.
Tā arī bija. Pirmie 7kp bija gluži kā kross, pēc tam sākās nedaudz sarežģītāka daļa ar pāris ceļu variantiem, kur es pieļāvu kļūdas, jo biju saguris pēc nežēlīgā sākuma, kā arī pārāk maz plānoju ceļu variantus. Kad distance atgriezās pļavā pirms finiša, jutos jau ļoti lēns un bezspēcīgs. Izdevās paātrināties finišā, bet tas arī bija vienīgais pozitīvais moments visā distancē.
Nākamajā dienā pirms starta pašsajūta nebija stipri labāka, bet cerēju uz tehniskāku distanci. Kad ieraudzīju
karti, gandrīz sāku raudāt un gandrīz pavisam padevos, kad ieraudzīju pirmo etapu. Tomēr saņēmos un pirmo distances daļu pieveicu diezgan ātri un precīzi. Tomēr pārskrienot pār tiltiņu uz
otro distances daļu, sapratu, ka viss ir beidzies. Līdz 20.kp biju vienkārši ļoti lēns, tad mani par 4min noķēra kāds ļoti straujš brits, un es nolēmu, ka varbūt vienkārši cenšoties noturēties līdzi, spēšu izspiest no sevis vēl kādas rezerves. Ja tādas bija, tad tās beidzās vienā etapā un es paliku viens un acu priekšā viss aptumšojās. Uz 23.kp pieskrēju pie sveša kp, uz 24. kp izlēmu par labu vienkārši ģeniālam ceļu variantam, kas man maksāja vairāk par pusminūti, un beigās vienkārši lūdzos, kaut tas beigtos.
Pēcpusdienā bija
tūristu distance pa Vatikānu, kas bija spilgtākais šo sacensību moments.
Pēc pirmajām divām dienām biju 21.vietā kopvērtējumā, kas man godu nedarīja. Neloloju pārāk lielas cerības pēdējā dienā, tomēr jau no rīta sajutu, ka pašsajūta ir laba. Sāku
distanci uzreiz diezgan ātri. Izmantoju kompasu ar lupu un tā pamanīju labāko variantu uz 2.kp, lupa bija noderīga arī citos momentos. Uz 3.kp noķēru kādu opi, kurš man noturējās līdzi visu atlikušo distanci. Vēl viens pierādījums manai lieliskajai formai. Pašsajūta skrienot bija laba un prāts tā arī neaptumšojās. Vienīgā kļūda distancē bija ne-optimāla ceļu izvēle garākajā distances etapā. Lai gan distances otrajā pusē atkal fiziskās īpašības bija svarīgākās, tomēr spēju skriet diezgan ātri un arī finišā kārtīgi uzskrēju. Pēdējā dienā ierindojos 14. vietā un tas jau bija tuvāk tam. ko vēlējos ieraudzīt visas trīs dienas. Tomēr kopvērtējumā tikai nožēlojama 20. vieta.
Secinājumi ir vairāki - atpūta man neder, ātruma izturības man nav(nav pārsteigums, jo uz to nav strādāts 7 mēnešus), lidot dienu pirms sacensībām neder (tas pierādījās arī otrdienas manēžas intervālos, kad pēc pirmdienas lidojuma mans pulss joprojām turpināja savu lidojumu), bet kompass ar lupu ir uzvarošā stratēģija.
Turpinājumā divas nedēļas strukturētu treniņu un tad starts Kurzemes Pavasarī un Lieldienu Balvā. Šobrīd neesmu pārāk optimistisks par savām izredzēm, bet acīmredzot tas būs manu patieso spēju tests.
Aicinu visus orientieristus uz VEF pavasari Mežparkā un arī neorientieristus uz Pāru Sacensībām dienu pēc tam!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru