Gatavojoties LČ

Pēdējās divas nedēļas tika pavadītas ar darbiem un domām par Latvijas Čempionātu vidējā distancē un stafetē. Kopā tika saskriets gan nopietns apjoms, patiesībā visu laiku nopietnākais, gan arī izdarīts samērā būtisks ātruma darbs. Pierādījums tam, ka es nedaudz riskēju un (pār)sasniedzu kaut kādu savu ķermeņa(prāta?) noteikto robežu ir fakts, ka Valmieras Čempionāta garajā distancē man pēc 40 minūšu skriešanas parādījās diezgan izteiktas muguras sāpes, kuras šobrīd atlaiž savu tvērienu lēnām.
Vienu no šīm nedēļām es pavadīju vietā, kas glabā daudz atmiņu par maniem pirmsākumiem kā orientieristam - Mangaļsalā. Piejūras reljefs un tā sagādātie tehniskie un fiziskie izaicinājumi ir līdzīgi tiem, kas mūs sagaida Daugavpils ārēs. Vai tā mēs vismaz ceram, tikpat labi tur varētu staigāt degunradži un būtu tundra. Daugavpilī pēdējo un vienīgo reizi biju pirms kādiem 10 gadiem vismaz.
Daži ievērības cienīgie treniņi no nometnes: leģendas, aplis, kombinācija.
Nometnes turpinājumā bez atpūtas devos uz Valmieras Čempionātu, kurā man bija problēmas adaptēties gluži citam kartes, distanču un apvidus tipam. Pieļāvu daudz un milzīgas kļūdas, kas ne tikai neļāva uzvarēt, bet arī atstāja mani ārpus trijnieka. Vidējā. Garā. Diezin vai man vajadzēja startēt sacensībās, kuras tik ļoti atšķirās no mana mērķa. Lai nu kā, lielākā fiziskā darba daļa ir paveikta, tagad atliek menedžēt superkompensāciju un tikt galā ar taktiku un tehniku, uz kuriem kā būtiskiem trūkumiem man norādīja Mentors.
Vēl jau būs arī Klubu Stafetes, kuras man patīk jau tagad.