Viss sākās jau Rīgā, kur rudens netaupīja triecienu manai imūnsistēmai un lika 5 dienas neskriet, apdraudot manas spējas un iespējas pirmajā iepazīšanās reizē ar Itālijas apvidiem - sacensību 2 Giorni dell Altopiani otrās dienas garajā distancē, kas bija arī Pasaules Ranga (WRE) ieskaites sacensības. Tomēr startēju un, par spīti diezgan briesmīgajai pašsajūtai un fiziskajam sniegumam, spēju izbaudīt rudenīgo mežu burvību. Pēc nežēlīgās sākuma daļas un fiziski izsmeļošās vidus daļas, kur bija pāris kilometrus jāskrien caur ciematu un beigās jāpieveic vairāk nekā 100m nepārtraukts kāpums, bija tā distances daļa, kura, kā var to noprast, bija līdzīga WOC 2014. garās distances apvidum un bija patīkama gan skriešanas, gan orientēšanās ziņā. Diemžēl mans rezultāts nevienu nespēja iepriecināt, jo 13,7km garo distanci veicu pa 1:47:24, kas deva tikai 32.vietu un diezgan maz WRE punktus.
Bija jau arī pienācis laiks, jo uzreiz pēc tam pametām Lavarones ciemu, lai dotos ziemeļu virzienā - uz Bādeni Šveicē, kur notika Pasaules Kausa fināla posms. Kamēr mans ceļa biedrs cīnījās par vietu PK kopvērtējumā, man šis bija vienreizējs pasākums un iespēja vidējā distancē novērtēt savu vietu uz pasaules vareno fona.
Taču iesildīšanās sestdien paredzētajai vidējai distancei sākās ar sprinta stafetes notestēšanu piektdienā. Sprinta stafete ir jauna WOC disciplīna un nākamgad tiks ieviesta arī LČ programmā. Es esmu uzņēmies iniciatīvu tās noteikumu izstrādāšanā, tāpēc sacensībās piedalījos ne tikai ar sportista interesi.
AXPO sprinta stafetē piedalījās nacionālās komandas, bet, tā kā es vienīgais no Latvijas biju pieteicies, es tiku iekļauts eksotiskā jauktajā komandā kopā ar orientieristēm no Jaunzēlandes un Austrālijas, kā arī uzlecošās saules zemes pārstāvi. Tā kā es nepaspēju uz sev paredzēto otro etapu, skrēju trešo etapu un jau pašā sākumā samulsu, jo nebiju ievērojis, ka līdz k punktam jāskrien 400m. Pirmais aplis vispār pagāja apjukumā un ar vairākām kļūdām, bet pēc karšu maiņas (2.aplis) bija radusies izpratne gan par apvidus gan distances būtību un ar orientēšanos gāja krietni vien raitāk, taču arvien lēnāks palika solis, kas smagajā kalna etapā pret finišu jau kļuva smieklīgi gauss. Interesanti bija tas, ka stafetes notika ar ident bezkontakta atzīmēšanās iekārtu, kas pāris vietās patiešām ļāva nemaz nesamazināt tempu, atzīmējoties kontrolpunktā. Varu apgalvot, ka sprinta stafete ir ļoti aizraujoša disciplīna no kuras, manuprāt, orientēšanās daudz iegūs nākotnē. Jāuzteic arī distances plānojums, jo ne mirkli nebija tā, ka es paļautos uz kādu citu orientieristu ceļu izvēlē, kā tas bieži vien notiek meža stafetēs. Varbūt, ka tas nav pavisam pozitīvi, jo tad nedaudz zūd stafetei raksturīgais sāncensības gars, bet varbūt šis koncepts ir jānomēģina vēl kādu reizi, lai saprastu, kas ir pareizi.
Pienāca sestdiena un mans trešais mēģinājums PK sacensībās. Iepriekšējie divi bija notikuši 2010. gada rudenī Francijā un Šveicē, toreiz cīņa notika par to, lai es nepaliktu pēdējais. Šoreiz es apzinājos, ka neesmu lieliskā formā, bet ar interesi domāju par PK punktiem, kurus piešķir labākajiem 40 un vai man tas ir pa spēkam.
Distanci sāku enerģiski un, kaut gan bez īpašas pārliecības, toties tehniski korekti. Izvēlējos arī labāko variantu garajā etapā uz 7.kp, bet kontrolpunkta rajonā apjuku, jo atradu kartē nezīmētu taku un zaudēju 15-20 sekundes pārdomās. Pieļāvu nepareizu izvēli, dodoties uz 8.kp pa labo pusi, jo pa iecerēto nogāzi bija ārkārtīgi grūti pārvietoties, beigās arī šļūciens lejā uz ceļu izrādījās laikietilpīgs. Šeit bija mans lielākais laika zaudējums, lēšams uz 50 sekundēm. Distances vidusdaļā bija diezgan grūti skriet pret kalnu un laiku zaudēju arī skrienot lejup, bet kopumā ievēroju konsekvenci visās nepieciešamajās darbībās - leģenda, variants, virziens.
Kad distance atgriezās tehniskākajā distances daļā, centos orientēties prātīgāk un izvairīties no stāvām nogāzēm, bet tas līdz galam neizdevās, jo ļoti lēni devos uz 18.kp, kā arī pazudu ceļā uz 19.kp un zaudēju vēl 50'', kamēr sazīmējos. Arī nebija tā labākā trajektorija uz 21.kp, un tad atlika tikai skriešanas daļa, kas noteikti nāca par labu vietējiem orientieristiem, bet ne man. Lai arī centos, cik spēka, un man likās, ka skrienu pieklājīgi, zaudējums pēdējos etapos ir dramatisks - 32'' uz 22.kp, 15'' uz 23.kp un 18'' uz 24.kp.
Galu galā ierindojos 51.vietā ar laiku 45:08. Sacensību uzvarētājam Danielam Hubmanam zaudēju 8:53. Kļūdās saskaitīju 3:20, bet kārotais četrdesmitnieks palika aptuveni 2 minūšu attālumā. Vai tas bija reāli tajā dienā? Visticamāk, ka nē. Atstāt vienu minūti vai mazāk kļūdās tik sarežģītā distancē būtu mans šī gada labākais tehniskais sniegums. Galvenā atbilde par to, kā tuvoties līderiem un PK punktiem, ir meklējama citur un to izteiksmīgi ilustrēja pēdējo etapu starplaiki. Kopumā tomēr esmu apmierināts ar savu sniegumu un rezultātu. Galu galā, par šo pasākumu saņēmu savus visu laiku labākos WRE punktus, nedaudz pārspējot Kāpas otrajā dienā iegūtos.
Svētdienā tiem sportistiem, kas nekvalificējās PK finālam un, starp kuriem, kaut kāda acīmredzami muļķīga pārpratuma biju arī es, tika piedāvāta iespēja sacensties Šveices līgas 10.posmā, kas bija saīsināta garā distance. Es jutos labāk nekā iepriekšējā dienā un, par spīti tam, ka kalniem man argumentu nebija, finišēju 8.vietā, kas bija labs rezultāts pēc diezgan labi veiktas distances.
Turpinājumā pieredzēju aizraujošas cīņas par PK kopvērtējumu, kā arī visu laiku panākumiem bagātākās sportistes (visos sporta veidos) Simones Nigli karjeras noslēdzošo maču un atvadas no lielā sporta.
Lielu daļu iespaidu man sniedza piedzīvotais distancēs, bet lielākās pārdomas un izmaiņas piedāvāja satiktie cilvēki. Paldies Bertuku ģimenei par kompāniju visa ceļojuma garumā, Raščevsku ģimenei par neticamo viesmīlību Cīrihē, Kristapam un komandai par atbalstu Šveicē. Bez jums es šo ceļojumu būtu piedzīvojis sava dzīvokļa dīvānā.
Kas tālāk? Sezona nebeidzas. Atlicis pārstāvēt otro dzimteni - Alvsjo - pāris sacensībās Zviedrijā. 25-Mannas stafetes un Mannakorten WRE vidējā distance šajā nedēļas nogalē, kā arī Smalandskavlenas stafetes vēl pēc divām nedēļām. Jāturpina trenēties!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru