Gatavošanās
Ventspils piejūras apvidiem sarežģītības un baudāmības ziņā Latvijā, pēc manām domām, citi meži ij netuvojas. Tādēļ, līdz ko uzzināju, ka iecienītā Latvijas čempionātu nedēļas nogale ar vidējo distanci un stafeti programmā notiks Ventspilī, acīs man iedegās kontrolpunkti un sāku kalt plānus, kā pēc iespējas labāk sagatavoties čempionātam.
Recepte ir zināma jau gadiem un arī šoreiz gatavojos pēc līdzīga plāna. Apjomu vasarā vācu ceļojumā uz ārzemju daudzdienām un vispār pakāpeniski audzēju kilometrāžu, bet galveno darbu izdarīju divās nedēļās, divas nedēļas pirms sacensībām. Jau no paša sākuma treniņplāna īstenošana nevedās tieši tā, kā plānots, jo kopējais apjoms bija mazāks.
 |
| Kilometri |
 |
| Stundas |
Taču svarīgākās ir divas trieciennedēļas, kurās gan apjomam gan kilometrāžai jābūt lielai un treniņi jāveic pēc iespējas līdzīgākā apvidū, kāds būs sastopams sacensībās. 12 intensīvi treniņi 10 dienās, no kuriem vairāki bija kvalitatīvi orientēšanās treniņi, lika justies pārliecinātam par sevi, ciklu pabeidzot. Gatavošanās posmā divas nedēļas nogales pavadīju pie Ventspils, kopā ar Dzelzs Aināru skrienot vairākus orientēšanās treniņus ar domu par LČ vidējo distanci. Treniņi bija bez kontrolpunktiem un tas, manuprāt, nāca par labu kartes lasīšanas tehnikai. Šo treniņnometņu laikā izstrādāju taktiku priekš vidējās distances - etapos, kas paralēli vigām, ļoti uzmanīgi lasīt karti, savukārt perpendikulārajos etapos piebremzēt tikai pirms pēdējās "sarkanās" līnijas, bet tad gan 100% zināt, no kura objekta dodos uz kontrolpunktu.
Pēdējās divas nedēļas pirms paša čempionāta sanāca visnotaļ stresainas un darba pārpildītas, un tādēļ izdarīju treniņu minimumu, bet nebija neviens orientēšanās treniņš un arī nebija pietiekami ātruma treniņi pēdējā brīdī attīstāmajam asumam un jaudai.
Vidējā distance
Ierodoties sacensībās, es neiju par sevi pārliecināts. Iesildoties jutos labi, bet man bija aizdomas (kas vēlāk izrādījās patiesas) ka neesmu pietiekami gatavs, lai cīnītos par medaļu, kas bija mērķis.
Šī iemesla dēļ distancē steidzos un centos laiku iegūt, taupot uz orientēšanās sadaļu. Tas, savukārt, noveda līdz virknei sīku kļūdu, lēnas atpakaļejošas orientēšanās un ne to labāku ceļu variantu izvēles.
Lai arī kartē lielas kļūdas nav atrodamas, gandrīz katrā etapā var atrast nepilnības. Pirmo reizi pilnu ātrumu ieslēdzu ceļā uz 16.kp, kad jau biju noķēris Zigmāru, bet, kārtējo reizi ignorējot "sarkano" līniju ideju, iepeldēju kp rajonā nepārliecinoši un zaudēju gandrīz pusminūti.
Rezultāts bija pieticīga 7.vieta. Kā jau minēju, medaļai ātruma nebūtu pieteicis jebkurā gadījumā, bet piektā vieta bija ņemama.
Lielākoties biju vīlies par to, ka nepareizi noskaņojos distancei - emocijas pārspēja racionalitāti un neīstenoju taktiku, pie kuras biju strādājis vairākas nedēļas. Kamēr šāda veida kļūdas iznieko tikai paša laiku, tikmēr tās ir samērā viegli pārdzīvot, bet, ja esi veltījis laiku, enerģiju un līdzekļus, kas tajā pašā laikā varētu būt veltīti ģimenei, tad tādas neveiksmes sev piedot ir grūtāk.
Stafete
Pirms stafetes noskaņojums bija cits. Rīgas stafetēs biju ieguvis sajūtu, ka varu būt līderis šajā kompānijā un zināju, ka tehniskajam Piejūras kempinga apvidum vajadzētu būt man parocīgam.
Iespējams, pirms starta biju pat pārāk atbrīvots un priecīgu gaidu pilns.
Manuprāt ir diezgan savādi, ka pēdējo divu gadu laikā tikai vienu reizi neesmu skrējis pirmo etapu, ņemot vērā to, ka man galīgi nav tā ātruma, kas nepieciešams. Taču laikam esmu kļuvis pietiekami mentāli stabils, lai izturētu pirmā etapa slodzi.
Tā gan man nelikās mirklī, kad ieskrēju pirmā kontrolpunkta rajonā un nevarēju saprast, kur ir mans farsta kontrolpunkts. Minūte iztecēja kā smiltis smilšu pulkstenī un iedzīšana varēja sākties.
Turpināju joprojām mierīgs, jo jutu, ka sākuma kļūda nebūs izšķirīga. Tā arī izrādījās distances tālākajā daļā noķēru visus, izņemot Andri Kivlenieku, kurš vēl bija kādu gabalu priekšā. Artjoms Rekuņenko, Kristaps Bērziņš un Endijs Titomers bija nedaudz ātrāki un mums arī atšķīrās farstu varianti pa ceļam atpakaļ uz sacensību centru, tādēļ orientējos patstāvīgi. Tas noveda pie tā, ka skatītāju etapu šķērsoju jau kopā ar līderiem - AK bija kļūdījies. 17.kp atradu vienatnē un tajā brīdī izvirzījos vadībā bez tuviem sekotājiem. Taču pie 19.kp 20 apmulsuma sekundes izmantoja AR, kurš mani panāca un bez problēmām atzīmējās kontrolpunktā 10m attālumā no manis, kuru nebiju līdz tam brīdim spējis pamanīt. Cīnījāmies par uzvaru etapā, taču man nebija pretargumentu un stafeti nodevu kā otrais, piecas sekundes atpaliekot.
Anatolijs Tarasovs otrajā etapā, par spīti kļūdai pēc skatītāju kp, pārņēma vadību un ieguva pārsvaru, kuru Dāvis Dišlers pēdējā etapā aukstasinīgi noturēja. Čempionu tituls otro gadu pēc kārtas!
Prieks par to, ka atkal izdevās savākt sastāvu un uzvarēt stafetēs, taču vidējās distances rezultāts un stafetes etapa izpildījums bija vilšanās. Pēc Latvijas čempionāta darbi turpinājās un treniņi gāja mazumā vēl vairāk, kas noveda pie strauja un dramatiska formas krituma.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru