Samocītas sezonas pirmās puses atrisinājums notika ātri. Kā izrādījās, manā pēdā bija iedūries nevis 1,5cm, bet gan aptuveni 3cm garš zars, no kura puse bija neievērota palikusi manā pēdā visos iepriekš aprakstītajos notikumos. Kad to beidzot atrada un izņēma, dzīšana bija ātra un jau diezgan drīz biju gatavs normāli trenēties ar mērķi būt konkurētspējīgam Latvijas čempionātā vidējā distancē un stafetē.
Izbaudīju mērķtiecīgos vasaras treniņus. Stratēģija bija vienkārša – ņemot vērā LČ apvidus prasības, jākļūst labākam 10km skrējējam – tātad diezgan intensīva skriešana pastāvīgi augstā slodzē. Jāatsvaidzina orientēšanās prasmes – skriešanu virzienā un intensīvu kartes lasīšanu – tam noderēja iknedēļas Magnēta apmeklējumi. Lai arī kartes tur ir tādas šaubīgas, prasmes skriet virzienā un lasīt visas noderīgās un nenoderīgās detaļas, tur varēja uztrenēt.
Sacensības arī bija svarīga gatavošanās sastāvdaļa. Kā neliels eksāmens kalpoja 10,56km distance Kuldīgas pusmaratona ietvaros. To siltos laika apstākļos noskrēju pa 38:22, kas deva priekšstatu par reālo formu. Mana hipotēze bija tāda, ka, lai varētu izcīnīt medaļu LČ vidējā distancē, 10km jāvar noskriet vismaz 34 minūtēs. Šis rezultāts norādīja, ka esmu aptuveni divas minūtes par lēnu... Bet bija silti un vēl arī bija laiks fizisko sagatavotību uzlabot.
 |
| Kuldīgas ielās |
Nākamais solis bija atcerēties, kā tas ir – startēt orientēšanās sacensībās ar kaut kādu atbildību un spriedzi. Cēsu stafetēs spriedzes nebija daudz, jo sanāca solo skrējiens, taču redzēju, ka ar fizisko formu nav nemaz tik slikti. Kopā ar Kalvi un Māri izcīnījām 4. vietu. Nākamajā nedēļas nogalē izmantoju iespēju aizlidot uz Somiju un notestēt nākamā gada Jukolas apvidu, startējot nakts stafetē Esi-Jukola. Skrienot pirmo etapu, sajutu to kvalitātes un ātruma standartu, ko var saprast tikai startējot spēcīgā konkurencē.
 |
| Kārtēja nakts kaut kur somu mežā... |
Tad jau pienāca laiks ierastajam pirms-LČ testam, jeb Klubu stafetēm. Forma jau bija spēcīga – startēju ātri, bet orientēšanās tehnika netika līdzi – uz pirmajiem diviem kp pieļāvu parupjas kļūdas. Tomēr beigas bija labas – nosargāju Ozona komandai standarta 5. vietu. Jutu, ka ātrums jau ir, bet jāorientējās nedaudz nosvērtāk.
 |
| Jaunāki nepaliekam... bet rezultāts tas pats. |
Atpakaļ laikā
Orientēšanās sacensībām Latvijā ir tā lieliskā īpašība, ka tās visu laiku notiek vienās un tajās pašās vietās – mainās uzzīmētas kartes, konkurenti, vecuma grupas, apstākļi paša dzīvē – un ik pa brīdim sanāk atgriezties kaut kādās pagātnes pēdās. Jaunās forštates mežs pie Daugavpils man ir īpašs - 2012. gadā negaidīti tur izdevās izcīnīt manu pirmo LČ medaļu elitē, piekāpjoties tikai brāļiem Sildiem. Toreiz man bija 21 gads, nesen biju izslimojis Epšteina-Barra vīrusu, kas kādreiz bija ļoti trendīga lieta, un ar to sasniegumu kliedēju bažas pats sev par to, uz ko esmu spējīgs. Tagad, 13 gadus vēlāk, tuvojos savam elites karjeras otram galam, ir bijušas traumas, pārstāvu citu klubu, izauguši citi konkurenti un pašam ir cita attieksme pret sportu. Bet jautājums, kura atbildi meklēju, pēc būtības bija tāds pats – vai es vēl varu par kaut ko pacīnīties?
 |
| Atrodi 10 atšķirības! |
Vidējā distance
Kā izrādījās – varu!
Vidējo distanci sāku ātri. Sapratu, ka sākums ir vienkāršs – balts, atklāts mežs – tāpēc jāskrien ļoti ātri. Tā nu sanāca, ka pēc pieciem etapiem biju līderis.
 |
Ātrais distances sākums
|
Arī no 6. līdz 12.kp mans skrējiens bija labs. Par dažām sekundēm lēnāks kā topošajam čempionam M. Sirmajam, bet joprojām konkurētspējīgs - pie 12. kp biju otrajā vietā. Taču tad notika negaidīts pavērsiens.
Ceļā uz 10.kp priekšā ieraudzīju kādu tēlu Kāpas neilonā, kurš stāv uz takas un pēta karti. Nespēju saprast, kas tas varētu būt, bet, kad kontrole pār situāciju bija apgūta un viņš sāka skriet, tur vairs nebija šaubu – tas ir sacensību galvenais favorīts Uldis Upītis. Viņš bija pieļāvis masīvu 4-5 minūšu kļūdu uz 10.kp un es viņu teju biju noķēris par 6 minūtēm. Acumirklī pieņēmu lēmumu - jātiek klāt un jāturās līdzi. Bet mūsu fiziskās spējas atšķiras ievērojami. Ja ņemam 10km kā mērauklu, domāju, ka UU būtu vismaz 4 minūtes ātrāks par mani. Tā ir milzīga atšķirība. Un nav nekāds brīnums, ka netiku klāt. Kaut gan centos. Centos tik ļoti, ka garajā etapā uz 13.kp man tā aizgāja ciet :D
 |
Aizgāja ciet
|
Jau no etapa vidus neko daudz nekontrolēju. Ulda mugura tika pazaudēta, un, kad nonācu paralēlā situācijā pašā kontrolpunkta rajonā, bija nepieciešama aptuveni minūte, lai atjaunotu skābekļa padevi, atgūtu kognitīvās spējas un atrastu kontrolpunktu. Minūte nešķiet daudz, bet tik līdzvērtīgā konkurencē un ātrā apvidū tas principā nozīmēja, ka spēle par medaļām ir beigusies. Es, protams, centos, cik spēju līdz pat galam, jo sapratu, ka kļūdīties var arī citi, bet labākie trīs tomēr nekļūdījās gandrīz nemaz un es paliku piektais – 56 sekundes aiz medaļas un 1:39 aiz titula.
Pārdzīvoju, protams, jo bija rūgtums nesasniegtā mērķa dēļ un turklāt pieļāvu kļūdu. Pēc tam bija jāizsver – vai tas bija tā vērts – censties sekot ievērojami spēcīgākam sportistam? Tagad domāju, ka jā. Lai arī zaudēju trešajai vietai tieši tikpat, cik atstāju kļūdā, diez vai pats būtu spējis uzturēt tik augstu tempu līdz pat beigām bez tā minūtes atelpas brīža. Līdz ar to nez vai būtu ticis pie medaļas, pat ja noskrietu pats un nekļūdītos. Ja izdotos iesēsties astē un mēs kopā atlikušo distances daļu noskrietu labi – es varētu pat uzvarēt. Ja nu būtu tā vai būtu citādi – kas to tagad lai zina. Tomēr var diezgan droši teikt, ka šoreiz risks bija tā vērts.
Stafete
Par laimi, bija vēl viena iespēja izmantot sasniegto formu – jau nākamajā dienā. Kad vidējā distance bija lielākoties vedusi par salīdzinoši vienkāršo apvidus daļu, tapa skaidrs, ka gaidāma ļoti sarežģīta stafete. Tas man bija pa prātam. Komanda Ozons 1 ierastā – Dāvis, Kolins, es. Dāvis īstenoja riskanto taupīšanās taktiku un neskrēja vidējo distanci. Līdz ar to īpatnējais kartes un distances stils viņam palika neatminēta mīkla un pirmajā etapā nonācām iedzinējos, desmit minūtes aiz līderiem no Burkānciema. Prestatā, piemēram, Somijā piedzīvotajam, es zināju, ka kopējais sacensību dalībnieku tehniskais līmenis nav ļoti augsts, katrā komandā ir kandidāti uz milzīgām kļūdām un cīņa par augstu pozīciju nebūt nav galā un arī desmit minūtes aiz līdera ir gluži labs pirmais etaps. Optimismu apstiprināja arī Kolins, otrajā etapā uzlabojot mūsu pozīciju uz 5. vietu.
Tātad, startēju piektais. Desmit minūtes aiz negaidītajiem līderiem no Burkānciema, četras minūtes aiz topošajiem čempioniem OK Kāpa II (pēdējo etapu skrēja Arnicāns), divas minūtes aiz ceturtās vietas OK Kāpa I (Upītis), un 45 sekundes priekšā OK Meridiāns (Sirmais). Pa vidu priekšā vēl kaut kur arī OK Ogre. Variantu nav – atkal jāsāk ātri, jābēg. Distances sākums izdevās veiksmīgs, tāpēc liels bija mans pārsteigums un dziļa vilšanās, kad pie 4.kp ieraudzīju, ka Mārtiņš jau ir klāt.
Tomēr šajā lieliskajā distances daļā līdz 5.kp reizē notika daudz kas. Uldis pazuda uz 3.kp, Mārtiņš pie mana 4.kp bija nonācis kļūdaini, priekšā startējušie Ogres un Burkānciema orientieristi arī jau līdz tam brīdim bija pazuduši. Tātad jau pie 4.kp es biju izvirzījies otrajā pozīcijā.
Uz 5.kp uzskrēju vēl ātrāk, to veiksmīgi atradu uzreiz un sapratu, ka esmu palicis viens. Drīz pēc tam sāka atspēlēties pārspīlētais distances sākums – paliku lēnāks, pieļāvu sīkas kļūdas. Taču joprojām ne priekšā ne aizmugurē nevienu konkurentu nemanīju. Skatītāju kontrolpunktā ierodoties, man nebija ne jausmas par to ka esmu otrajā pozīcijā, līdz pat brīdim, kad Ainārs mani par to informēja (paldies, Ainār :D).
Distances beigas bija salīdzinoši primitīvas – divreiz jāpārskrien smilšainā elektrolīnija un jāapmeklē elementāri kontrolpunkti. Viss būtu pagalam vienkārši, ja es pie 17.kp piepeši nesadzirdētu satraukumu skatītāju kontrolpunktā. Sapratu, ka cīņa nav galā, lai gan nav skaidrs, ar ko jācīnās.
Kad skrēju ārā no 19.kp, redzēju, ka tajā tūlīt atzīmēsies cilvēks, ko tiešām šādā situācijā negribās satikt – atkal Uldis :D Tomēr izdevās savākties un atlikušajās trīs minūtēs noturēties priekšā. Sudrabs stafetē – Kāpas otrās komandas jaunieši izrādījās par tālu priekšā. Ozonam otrā vieta stafetē jau trešo gadu pēc kārtas – katru reizi izcīnīta citādāk.
Paldies komandas biedriem par to, ka vismaz reizi gadā savācamies un noskrienam labu stafeti. Katru gadu kāds no mums ir stiprāks, kāds – vājāks, bet kopumā līmeni uzturam. Cerams, ka izdosies pakāpties arī vēl vienu pakāpienu augstāk.
Šajā nedēļas nogalē atkal jutos konkurētspējīgs starp Latvijas labākajiem orientieristiem. Atcerējos un pārliecinājos, ka mērķtiecīgi treniņi joprojām var aizvest līdz labam rezultātam, kas sniedz prieku. Nav pat tik svarīgi, vai tā ir medaļa LČ stafetē vai 40. vieta Eiropas čempionātā – sasniegt vai vismaz reāli cīnīties par izvirzītajiem mērķiem sniedz gandarījumu. Šoreiz, atšķīrībā no sezonas pirmās puses, izdevās labi stratēģiski sagatavoties mērķa sacensību prasībām – pastāvīgi ātrai skriešanai līdzenā apvidū, intensīvai detalizētas kartes lasīšanai un labai virziena turēšanai, kā arī psiholoģiski sarežģītām situācijām. Ja veselība ļaus, centīšos sasniegt vēl arī citus mērķus elitē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru