Pēc neilga laika pārtraukuma esmu ticis pie iespējas uzrakstīt kaut ko šeit.
Šoreiz es pastāstīšu stāstu, kā es kļuvu par Latvijas čempionu.
Tas notika sestdien, Īvandes apkārtnē, vidējā distancē.
Pirms starta sanāca tā pailgāk iesildīties,jo nevarēju vienkārši nosēdēt mašīnā un gaidīt startu. Iesildoties es jutos lieliski.
Dīvaini bija tas, ka es visiem stāstīju, ka uzvarēšu. Nenopietni, bet es parasti tā nedaru.
Un tad jau bija jāskrien mežā.
Protams, ka man bija uztraukums. Uz pirmo KP jau kļūdiņa un stress tikai pieaug. Un tas tas kaut kur pazuda. Laikam aizmirsu, ka esmu uztraucies, jo koncentrējos uz karti un savu ātrumu.
Punktus ņēmu bez kļūdām un droši. Pie dažiem es gan piedomāju ilgāk, nekā vajadzētu, bet viss bija kārtībā.
Pie 7.KP, šķiet, ka tas ir aptuveni pus-distancē, es sastapu Sendiju Kangro, kurš principā ir Latvijas jauniešu izlases kandidāts, tāpat kā es. Es biju noķēris viņu par 2min. Viņš teica- velc!
Tad nu es skrēju un viņš skrēja pakaļ. Tas īpaši neietekmēja manu skrējienu, ja nu vienīgi es skrēju nedaudz ātrāk. Un pavisam drīz jau klāt bija finišs, pie kura Artūrs Pauliņš uzbļāva Sendijam, ka "Raivo vēl nav bijis". Tajā brīdī es skaidri sapratu, ka es šodien uzvarēšu.
Mūsu grupā ir tā- ir kādi 6-7 skrējēji, kas var uzvarēt katrās sacensībās. Kas nekļūdās, tas uzvar. Todien es nekļūdījos.
Un, protams, apbalvošana bija jauka, Kuldīgas jaunajā sporta manēžā.
Tagad es varu atzītie, ka, kad es sāku trenēties, tad viens no maniem mērķiem bija kļūt par Latvijas čempionu. Tas man prasīja vairāk nekā pusotru gadu. Bet man jau, protams, tagad ir citi mērķi un tas vairs nelikās tik svarīgi.
1.vieta
4,8km
32:42
6:49min./km
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru