Optimistiskā prognoze bija pārāk optimistiska.
Man v-atlētikā ir tik daudz jauna!
Rīts iesākās labi, es jutos izgulējies un visādā ziņā normāli. Būtībā, tāpat kā vakar. Kājas bija nedaudz vairāk sagurušas.
Šoreiz iesildīties sāku vēlāk, jo bija skaidrs, ka starta laiki ir tikai aptuveni. Iesildījos labi, biju gatavs uz starta brīdi.
Starta šāviens un sākās. Atkal apjuku, kur man jāskrien, un sanāca tā, ka iekārtojos sestajā vietā. Trenere teica, ka es par daudz atpalieku, ka jāiet uz priekšu. Apdzinu kādus divus, bet rinda jau bija izstiepusies. Tad mani apdzina divi skrējēji, un sākās vienmērīga riņķošana. Priekšējie četri lēnām attālinājās, bet mēs, 4 cilvēku grupiņa, turējāmies kopā. Tad viens puisis, kuru es jau biju redzējis gan 1/2 maratonā, gan Arkādijas apļos vienkārši aizskrēja prom. Varbūt vajadzēja kapāt līdz nemaņai līdzi?
Tad iestājās besis, bet jāskrien vēl 9 apļi. Mēs, atlikušie trīs, vienkārši attālinājāmies viens no otra. Es paliku 7. vietā. Ja no sākuma vēl aiz manis skrienošais centās cīnīties un es centos darīt līdzīgi, tad drīz vien viņš atplīsa un tāpat darīja arī mana motivācija. 3-4 apļus līdz beigām mani par apli apdzina pirmais skrējējs, un tad jau viss. Kad bija atlikuši 200m, es ieskatījos pulkstenī un secināju, ka 9:30 jau ir. Tad vienkārši noskrēju līdz galam.
10:02. Nav labi, bet vai es varēju cerēt uz ko vairāk?
Galvenokārt jau fiziskās sagatavotības dēļ es noskrēju tik švaki. Protams, svarīgi iemesli ir arī taktikas nezināšana, apavi, kuri nebija mani un līdz ar to arī nederēja ideāli, kā arī tas, ka man nebija īstas motivācijas.
Es necenšos attaisnoties, es vienkārši nosaucu lietas ar kurām varētu saskarties arī citi, debitējot v-atlēikā.
Patiesībā es esmu priecīgs par šo nenovērtējamo pieredzi, kuru es tur ieguvu. Vietas un rezultāti šoreiz nebija tik svarīgi kā sajust, kas tas īsti ir un kā tur jāuzvedas. Un tagad ir skaidrs gan mans tagadējais līmenis, gan mans vēlamais līmenis.
Tagad atgriezīšos pie orientēšanās ar jaunu, nebijušu motivāciju.
2 komentāri:
Visu cieņu, bet atļaušos arī norādīt, ka Lūse tomēr ir vairāk vai mazāk sprinteru trenere. Es teiktu tā, ka līdz 1500m viņa ar saviem treniņiem var uztrenēt, bet, lai skrietu garākus gabalus ātrāk ir nedaudz savādāk jātrenējas. Iesaku skriet n sērijas*(3-5 reizes*400m(vai 500m)) caur vienu minūti, kurā pamēģini noskriet 100m. To sauc par ātruma izturību, kuras man šķiet jums abiem trūkst.
Bet priekš orientēšanās tāds ātrums īstenībā nav īsti vajadzīgs, tā kā vari arī pārāk par to nestresot;)
Var jau būt, ka tā vajag, katrā ziņā ideju par to kā un kāpēc darīt ir daudz un tās ir jāpārrunā ar treneriem.
Skaidrs, ka ātruma izturības trūkst un tas ir tas, pie kā jāstrādā.
Ierakstīt komentāru