Par savu paveikto distancē es īpaši nelepojos, iespējams, uzrakstīšu detalizētāku analīzi ar karti vēlāk. Īsumā: 2.etaps. no 390. uz 280., divas lielas kļūdas un vairākas mazas. Visus, kurus apdzinu, būtībā apdzinu pirmajos 5 kp. Bet es pirmo reizi vēroju visu sacensību norisi no paša sākuma līdz pat beigām. Tas un vēl saruna ar M.S. lika sākt domāt par tādu lietu kā profesionālisms.
Tas, ka es esmu amatieris un kļūt par PRO negribu, nav apspriežams. Bet es varu pilnveidot sevi daudzos aspektos līdz PRO līmenim. Šobrīd, manuprāt, tādu līmeni es neesmu sasniedzis nevienā no detaļām, kas veido orientieristu.
Bet es noteikti varu uzlabot gan savus treniņu ieradumus, kas līdz ar to novestu pie PRO uzvedības sacensībās, gan, piemēram, sistematizēt dienas kārtību, kas rezultētos PRO treniņdarbā, protams, noteikti varu un ceru, ka sākšu to darīt, trenēties mērķtiecīgāk, pilnveidot tieši savas vājās puses(piemēram, psholoģisko noturību vai skriešanu no kalna), iepriekš to apzinoties.
Ja es kādreiz tikšu galā ar šiem pamat-uzdevumiem, tad varēs sākt domāt par kaut ko tādu kā spēju vienlīdz labi orientēties visos apvidos, speciālu gatavošanos atsevišķiem apvidiem, situācijām, kā arī būs iespējams attīstīt kādu no sportiskajām īpašībām īpaši, kā piemēram, Thierry Guergiou ir kļuvis par lielisku pēdējo etapu speciālistu.
Otrā daļa manu minēto mērķu gan vairāk atbilst patiesiem PRO, kuriem o-sports ir darbs, bet es ticu, ka es un citi o-sporta entuziasti var ļoti daudz pilnveidot sevi, vienkārši ieviešot kārtību galvā, jo kā gan lai kāds, kuram ir problēmas šajā ziņā, rīkojas pareizi tik psiholoģiski sarežģītā sportā kā orientēšanās?
Ceru, ka izteicos skaidri un liku kādam par to aizdomāties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru