4

Sprintā es jutos šausmīgi un jau pēc skatītāju kp, kas bija pēc 9min skriešanas, nevarēju sagaidīt beigas. Tehniski es noskrēju labi un fiziski piespiesties varēju tikai nedaudz vairāk. Tātad, es varētu būt apmierināts ar savu skrējienu. Bet. Divi faktori to izjauc. Pirmais ir tas, ka man ir missing punch. Es nesagaidīju pīkstienu, bet likās, ka es vienkārši to neesmu dzirdējis, jo atzīmējos pietiekami ilgi. Zviedri stāstīja, ka tā SI stacija esot bijusi stipri lēnāka par pārējām, treneru sanāksmē esot izskanējusi informācija, ka viena no divām tā kp stacijām vispār neesot strādājusi. Lai nu kā, manu vainu tas nemazina. Otrs ir tas, ka es biju sliktākais no LV. Tas nebija negaidīti, bet nepatīkami tāpat. Ar šo rakstu es arī sprinta distanci atstāšu sev aiz muguras līdz pēc-čempionāta analīzei.

Īsti nevienam no LV sprints neizdevās. Rezultāti ļoti blīvi un mazākās kļūdas prasa daudz vietu. Kārlim izdevās vislabāk ar 39. vietu un vienas kļūdas tiesu līdz 20niekam.

Tagad koncentrēšos uz kvalificēšanos vidējās distances A finālam. 20 labākie no katra priekšskrējiena tiek finālā un es uzskatu, ka man tas ir pa spēkam arī ar novājinātu organismu. + man ir papildus atpūtas diena. Vidējā distancē ir iespēja pierādīt, ka man ir vieta stafetes komandā par ko man un, domājams, arī trenerei, šobrīd ir lielas šaubas.

Šodien būšu tikai skatītājs garajā distancē. Nekad neesmu ieradies uz sacensībām, bet neskrējis. Nekad arī nebiju dabūjis DSQ, jo neatzīmējos līdz galam. Nekad neesmu bijis tā traumēts, ka tas apdraudētu manas sacenšanās spējas. Jautājums ir - kāpēc visam jānotiek tagad?