Īstā debija pieaugušo izlasē

Izlikos līdz galam

Pirmo reizi biju atlasījies un startēju sacensībās kā Latvijas pieaugušo izlases pārstāvis. Baltijas Čempionāts Ratniekos bija manā prātā jau visu ziemu, un biju priecīgs, kad uzzināju, ka varēšu tajā skriet. Šīs sacensības vienmēr piedāvā pamatīgas garās distances tādā pašā apvidū un aizraujošas stafetes sacensību otrajā dienā, kur vienmēr ir iekšējā cīņa starp Latvijas izlases vairākām komandām. Šoreiz nebija nekāds izņēmums.
Ratniekos ierados jau piektdien vakarā, pa ceļam noskrienot modeļa treniņu Laurenčos, fiziski sajūtas bija ļoti labas, tehnski joprojām bija tā pati nedrošība, kas pēdējās divas nedēļas. Naktī gulēju švaki, jo gribējās ēst. Smieklīgi, bet ne baigi forši. Pienāca rīts un mans lielais pārbaudījums. Es pieaugušo izlases sastāvā biju pats jaunākais.

GARĀ

Garās finišs

Distancei man bija plāns, bet izrādījās, ka es vienkārši nemāku skriet tik hardcore apvidū. Biju brīdināts, ka apvidus ir neskrienams, tāpēc garais apkārtceļš uz 2.kp. Tas man izmaksāja papildus minūti. Arī uz 3. un 4. kp mani ceļu varianti un to izpildījums bija kā iesācējam. Es centos būt drošs, bet man sanāca būt pārāk lēnam, drošība bija jāmeklē nevis variantos, bet mierīgās darbībās ar karti un kompasu. Uz 7.kp neredzēju labu variantu, tāpēc sanāca to paņemt ar lielu līkumu. Tauriņa centrā katru reizi izmantoju iespēju padzerties, pēdējā reizē arī izkapāju lielo isostar želeju. Es diemžēl pēc sacensībām paņēmu svešu karti, tāpēc nesmukums ar numuriem pie tauriņa, bet būtība saglabājas. Pie 8.kp satiku Ati Rešķi, kuru bija apmulsinājusi organizatoru nevērība ar leģendām (visiem bija vienādas, kaut gan tauriņi taču ir vienādi tikai katram otrajam, pēc mana aizrādījuma startā turpmāk nevienam netika izsniegtas leģendas, kaut gan varēja to darīt, paskaidrojot situāciju). Es paskaidroju Atim kas un kā, izrādījās, ka viņš bija kļūdījies un izskrējis otru tauriņa zaru pirmo, kaut gan to viņam vajadzēja skriet kā otro. Leģendās, par nelaimi, viņam tieši bija sajauktā secība. Turpinājām kopā un, atgriežoties tauriņa vidū, es pajautāju Atim, ka tad jau viņš tagad zina, kur jāskrien (jo tos kp jau viņš vienreiz bija ņēmis) un saņēmu gandrīz apstiprinošu atbildi. Izdomāju, ka tas ir labs veids, kā tagad pakāpināt ātrumu, un sekoju, neskatoties kartē. Kad ilgāku laiku nenāca taciņa, un mēs šķērsojām upīti, tomēr sapratu, ka kaut kas nav labi. Tad atkal pieslēdzos kartei, bet nevarēju iedomāties, ka esam aizskrējuši tik šķībi. It kā ielasījos, bet realitātē tas beidzās ar to, ka kp meklēju jau citā gravu sistēmā. Klasika. Kad izskrēju uz pļavas, arī uzreiz nevarēju saprast, kur esmu. jo tur bija liela sēta, kas vispār ir ignorēta kartē. Kad sazīmēju beidzot, kur esmu un sapratu kļūdas apmērus, nolaidās rokas. Vēl nedaudz uzbakstīju kp rajonā. Astoņu minūšu kļūda nebija bijusi kopš Francijas pagājušā gada maijā. Turpinājumā tomēr saņēmos un turpināju skriet tā, kā būtu skrējis arī bez kļūdas. Pēc tauriņa man palidoja garām Kristaps Jaudzems, kuram turēties līdzi nespēju, it kā ātrums nebija dramatiski lielāks, bet man sanāca visu laiku iepīties kaut kādos zalajos, iestigt dubļos vai vienkārši nokrist. Atkal pierādījās, ka nav prasmju skriet un orientēties tādā apvidū. Pēc otrās dzirdināšanas sajutos noguris, un pa labi skrienamo mežu nebija spēka uzspiest, vismaz nekļūdījos. Uz 23. kp kļūdījos, jo biju noguris un nepārliecināts par sevi. Visu darīju pareizi, bet domāju, ka eju šķībi. Tad, kā par brīnumu, uzradās vēl kaut kādas spēka paliekas, kuras iztērēju līkumainajā ceļu variantā uz 26.kp, kur vajadzēja skriet vienkārši taisni. Pēdējais kalns bija nāvīgs, un es neuzskrēju, kāpu. Finišā centos, cik spēka, un mirkli pēc finiša vispār viss bija izbeidzies.
Finišēju 28. vietā, zaudējot vairākiem ne-elites skrējējiem, kļūdās saskaitīju ap 13 minūtēm. Ļoti slikti veikta distance, vienīgais, kas mani priecēja, bija tas, ka es atdevu sevi visu distancē. Sekas izjutu visu atlikušo dienu, sāpēja galva, ļoti gribējās ēst. Atjaunojošā paskriešana pa lielisko Siguldas sprinta karti arī nedeva vēlamo rezultātu un nakti gulēju ļoti saldi.

STAFETE

Stafetes principiālais finišs

Nākamajā rītā bija laiks stafetei, kur es biju iekļauts trešajā komandā, otrajā etapā, kopā ar Ati Rešķi un Artūru Pauliņu. Kad Artūrs man teica, ka sešiniekam ir jābūt un medaļa arī ir reāla, es domāju, ka nu jau gan. Kā izrādījās, viņam bija pilnīga taisnība.

Atis Rešķis labi skrēja pirmajā etapā, un es varēju ieskriet savā distancē, esot 8.vietā, priekšā Latvijas 1. komandai. No sākuma es skrēju ātri, bet atkal orientējos nepārliecinoši, neticot sev. Uz 1.kp nostaigāju kp rajonā 40 sekundes, kaut gan gandrīz jau biju to ieraudzījis, uz 2.kp biju neplānoti daudz pa labi, uz 3.kp par daudz pa kreisi, uz 4. atkal pa labi. Kā es lietoju savu kompasu, man nav ne jausmas. Tomēr kronis visam bija 5.kp, kur es atstāju 3 minūtes, bet noķertais Kūms (Latvia 2) un igaunis krietni vairāk. Uzmanīgi centos paņemt virzienu no bedres pie taciņas, bet aizgāju par augstu un atjēdzos savos meklējumos upītes krastā jau krietni par tālu. Uz nākamo kp pašķīrāmies ar sastaptajiem konkurentiem, un sanāca viņus pazaudēt. Vēl kāpjot kalnā uz 7.kp, redzēju Lapsu un Tauno Tiirat no citas igauņu komandas, kurš, acīmredzot, bija mums pagājis garām, bet pietuvoties viņiem nebija spēka. Arī kāpums uz skatītāju etapu bija nāvīgs. Uz nākamo kp mani noķēra Lietuvas sportists, un es turējos viņam līdzi. Viņam laikam bija neizdevīgāks farsts, un priekšpēdējā kp ierados viņam un arī Kūmam priekšā, negaidīti. Izskrienot uz ceļa, ceļā uz pēdējo kp vēl redzēju arī Tauno, bet viņu noķert nebija reāli. Sapratu, ka Kūmu garām laist nedrīkst un centos, cik vien spēju, finišā. Uzreiz pēc finiša atkal bija tā pati sajūta, kas pēc garās distances - ka viss ir izbeidzies. Uzrādīju 8. vietu otrajā etapā un saglabāju 8. vietu. Bez manas kļūdas, varētu Artūru ielaist kā 4.-5. ar izredzēm uz medaļu. Zaudēju 7 minūtes labākajam 2. etapa rezultātam - 1. komandas Andrim Jubelim, kurš mani kaut kur distancē apsteidza, man viņu nemanot.

Pēc atsildīšanās un dušas, ierados atpakaļ sacensību centrā, lai redzētu, kā mans komandas biedrs šķērso skatītāju etapu kā piektais. Cerēju, ka izdosies finišēt sešiniekā, bet dažus kp pirms beigām arī Artūrs kļūdījas, un nācās palaist garām divas komandas, tostarp arī Latvijas 2. blici. Finišā 7.vieta, kas priekš trešās komandas varbūt nav tas sliktākais rezultāts, bet, zinot atstātās minūtes, gribējās medaļu, kas palika 6 minūšu attālumā.

Aftermath

Šobrīd jūtos gan garīgi, gan fiziski iztukšots, un neliels pesimisms ir iezadzies manās domās. Lai vai cik daudz es trenētos un gatavotos, kaut kas atbildīgajos momentos vienmēr pietrūkst. Cik es zinu, no tā var izvairīties, vienkārši esot stipram, un es neesmu stiprs. Es domāju, ka ir pienācis laiks saprast īstenību, ka es esmu nedaudz virs vidusmēra elites orientierists ar normāliem rezultātiem, dažreiz ļoti labiem, dažreiz sliktiem, nevis top līmeņa sportists, kuram vienkārši nesanāk. Panākumi man nāk tikai darba, nevis talanta vai tā, ko citi sauc par veiksmi, dēļ. Varbūt izejot no šī punkta, man izdosies panākt tik ļoti vajadzīgo progresu.

Baltijas Čempionāts man bija vienas no divām galvenajām sezonas sacensībām. Tagad piecas dienas atpūtas ar simboliskiem treniņiem, un ar EST-LAT līgas sprintu Valkā & Valgā un Igaunijas Čempionātu vidējā distancē sāksies mana gatavošanās Pasaules Studentu čempionātam Alikantē jūlija sākumā, kur man, visticamāk, būs jāskrien sprints, vidējā un stafete. Biļetes jau ir!