Velk uz Ziemeļiem

Pēdējās nedēļās divreiz esmu devies ziemeļu virzienā.
Pirmā reize bija uz ikgadējo orientēšanās megapasākumu Jukolu, kur man šoreiz bija tas prieks izbaudīt trešo etapu, kurš ir otrs garākais septiņu etapu stafetē (14.1km) un vistumšākais. Tā kā mūsu komandā ir dažāda līmeņa skrējēji un tie spēcīgākie startē sākumā, ar Edgaru nolēmām, ka pēc trīs etapiem jābūt starp simts labākajām komandām. Savā etapā ieskrēju kā 108., ar itin labām izredzēm uz mērķa izpildi. Tomēr mani pievīla kartes nelasīšana ceļā uz pirmo kp, kurā atstāju gandrīz 3 minūtes. Distances turpinājumā skrēju puslīdz labi un regulāri skrēju garām konkurentiem, bet neizdevās orientēšanās. Kopā distancē pavadīju liekas septiņas minūtes. Dažbrīd skrējiens padevās viegls un ritmisks, kontrolpunkti bija tur, kur tiem jābūt, citreiz atkal iestrēgu kaut kādos tumšos krūmos un neko nesapratu. Kad tas viss bija nonācis līdz 300m garajam finišam, priekšā redzēju tikai vienu konkurentu, ko būtu reāli apsteigt. Tā arī izdarīju un stafeti nodevu kā precīzi 100. trešā etapa veicējs. Turpinājumā komandai tik spoži negāja un finišā mums 219. vieta. Mans sniegums un rezultāts mani atstāja diezgan vienaldzīgu, bet mirklis, ko es atcerēšos ilgāk, ir tas moments, kad kāds konkrēts Edgars Bertuks finišēja 1. no 1600 dalībniekiem pirmajā etapā un izdarīja to cēlā vientulībā. Varbūt tomēr smaga darba rezultāti ir neizbēgami un tas viss ir iespējams.
Jukolas iedvesmu nedaudz nosita sesijas pēdējie pirmsnāves krampji, bet trešdien kopā ar citu Edgaru devāmies ziemeļu virzienā vēlreiz - uz Tallinn O Week, kas sākās ar WRE sprintu Tallinas vecpilsētā. Ieradāmies pavēlu un nevarējām atrast sacensību centru, tāpēc Edžgaram sanāca nokavēt startu, bet es varēju startēt laicīgi. Tehniski esmu diezgan apmierināts ar savu sniegumu ceļu variantu izvēlēm bagātajā sprintā, bet fiziski daudz kas pietrūka. Galu galā ierindojos 29. vietā samērā spēcīgā konkurencē, bet bulgāru supermenam Kiram zaudēju 2:22. WRE gan neiskaitīja, jo kādam bija aizvērti kādi vārti. Nākamās dienas pavadījām Korvemā slēpošanas centrā, kur papildus TOW piedāvātajiem treniņiem un sacensībām aizvadījām arī savus treniņus, tādējādi gatavojoties Pasaules Studentu čempionātam. Nedaudz sīkāk par sacensībām. Piektdienā bija vidējā distance, kas atkal bija WRE un diezgan aizraujošā apvidū. To vēl aizraujošāku padarīja man piešķirtā GPS sekošana un kļūda uz 1.kp. Pēc tam veicās samērā labi, bija pāris kļūdiņas, bet finišā varēju ierasties kā līderis un uzcienāties ar zemenēm līdera krēslā kādas padsmit minūtes. Galu galā paliku 10., bet bija reāli būt 5. Nākamajā dienā jau pamodos ar nedaudz sāpošu kaklu, bet nestartēt 100 kp distancē neuzskatīju par iespēju. Šī distance izvērtās par smagāko, ko jebkad esmu veicis. Kad rakstu "100kp distance" tad ar to arī ir jāsaprot orientēšanās distance, kurā jāatzīmējas 100 kontrolpunktos. Man tas prasīja 140 minūtes un daudz gribasspēka it sevišķi distances beigās, kur apvidus kļuva absolūti mežonīgs - ļoti necaurejams, kalnains un ar purviem līdz viduklim. Bez taku iespējām. Un reljefa kartē. Iepriekšējās dienās savāktais apjoms lika par sevi manīt un beigās, uzkāpjot kādā kalnā, vajadzēja atpūsties pāris sekundes pirms došanās tālāk. Griezās galva un es vēl tagad nesaprotu kā es vispār atradu kādus kp. Tāds bezspēks distancē vēl nebija bijis. + vēl visu laiku lija. Izdevās pakāpties 1 vietu augstāk - uz 9. kopvērtējumā.
Jāņu dienas rītā pamodos ar sāpošu kaklu un iesnām. Trīs dienas ārstējos, bet šodien jūtos labi un atsākšu skriet.