Pasaules Studentu čempionāts

Šovasar man bija tas gods pārstāvēt Latvijas izglītības sistēmu Pasaules Studentu čempionātā Spānijā, skrienot trīs orientēšanās distances - vidējo, sprintu un stafeti. Neskrēju garo distanci, un tas izrādījās ļoti pareizs lēmums. Viss sākās ar atlasīšanos čempionātam, un, lai arī beigās vairāki skrējēji atteicās no dalības un tikšana uz čempionātu nebūtu bijusi apdraudēta jebkurā gadījumā, bija patīkami uzrādīt labus rezultātus tieši studentu čempionāta atlasēs un kvalificēties kā 2. numuram. Studentu čempionāts kļuva par sezonas galveno mērķi.
Diemžēl plānveida gatavošanās šim mačam sanāca tikai epizodiski, jo traucēja dažādas problēmas, kuras dažas bija manas vainas dēļ, dažas neparedzētu apstākļu dēļ. Galu galā uz Spāniju lidoju ne īpaši sagatavojies, bet ar vēlēšanos palīdzēt komandai galvenokārt tieši stafetē.
Pēc lidojuma man bija divas dienas, lai sagatavotos saviem startiem, kas bija paredzēti trīs dienas pēc kārtas. Bija jāpierod pie karstuma, jānostabilizē dienas ritms un jāatgūstas pēc lidojuma - parasti man tas prasa trīs dienas. Apvidum pierast palīdzēja modeļa treniņš, kurā gan, ātri skrienot distances beigas, sanāca kļūdīties, kā arī pastaiga pa Alikantes vecpilsētu, kurā vēlāk notika sprinta sacensības. Sacensībām sagatavojos tik labi, cik to varēja paspēt, vienīgi vairāk uzmanības varēju pievērst vecajām kartēm, lai saprastu, kādu orientēšanās stilu prasīs vidējā distance un stafete. Pēc manu komandas biedru starta garajā distancē sapratu, ka karstums ir ļoti svarīgs faktors un tas ietekmē starta grupas izvēli. Bet pirmais bija sprints, kurā karstums nav tik svarīgs - jāskrien taču tikai 15 minūtes. Pirmsstarta zona bija Alikantes cietoksnī, augstu kalnā, no kura pavērās elpu aizraujoši skati visos virzienos. Iesildīšanās karte radīja bažas par sacensību kartes kvalitāti, bet es zināju, ka mūs sagaida gluži citāds apvidus, nekā iesildīšanās kartē attēlotais. Dodoties uz startu, viss biju aplējies ar ūdeni, lai tomēr pārlieku nepārkarstu. Startēju 3. starta grupā tieši tajā vietā, kur ar komandas biedriem bijām to iedomājušies.

Sprinta distance

Karte

Distance bija āķīga jau uz pirmo kp, kur man nācās divreiz apstāties, lai saprastu, kā tikt pie kp un kurš ir labākais variants. Diemžēl jau uz 2.kp sanāca vilties kartes kvalitātē un zaudēt daudz laika.

Kartes fragmentā sarkanais ceļš bija manis izvēlētais, kurš, lai arī kartē izskatījās labi skrienams, tāds nebija. Zīmētā atklātā teritorija bija piepildīta ar akmeņiem un ērkšķiem un zīmētās sētas sniedzās līdz pat mūrim - nācās tās šķērsot ar kāpšanas paņēmieniem. Neilgi pirms paša kp sastapos ar vismaz 1.5m augstu klinti vietā, kur zīmēts, ka tā ir jau beigusies. Šoreiz izmantoju lekšanas paņēmienu. Ar šo neveiksmīgo ceļu variantu zaudēju 54 sekundes līderim. Manuprāt izdevīgākais variants ir tas, ko esmu iezīmējis zilā krāsā - vienkāršs un ar lielisku skrienamību. Pie 2.kp mani jau gandrīz par minūti noķēra bulgārs. Sekoja divi gari un ātri etapi, un pēc tam sākās distances aizraujošākā daļa, kas veda pa pašu vecpilsētas centru - pa uz nogāzes esošajām neregulārajām šaurajām ieliņām, kas pārsvarā bija trepes:

Šī distances daļa bija patiešām izaicinoša un aizraujoša. Šeit noteikti izšķirošais bija nevis skriešanas, bet domāšanas ātrums, jo ieraudzīt variantus un pieņemt lēmumus bija grūti. Arī sacensību uzvarētājs (spoiler alert- es neuzvarēju) Martins Hubmans pēcfiniša intervijā teica, ka viņam nācās apstāties, lai ieraudzītu variantus. Diemžēl es šajā distances daļā pieļāvu divas ceļu variantu kļūdas.






Uz 7.kp. Esmu iezīmējis veselu virkni ceļu variantu, un pastāv vēl vismaz viens. Mans variants bija zaļais - tas gan nebija apzināti, es vienkārši palaidu garām pirmās trepes un sekoju bulgāram. Manis izvēlētais variants ir sliktākais no redzamajiem, un es šajā etapā labākajam laikam zaudēju 38 sekundes. Slikti, protams, ka es palaidu garām pirmās trepes, bet, manuprāt, visvairāk laika es zaudēju kāpumā pa atklāto teritoriju, kas, līdzīgi kā uz 2.kp, bija akmeņaina un aizaugusi nogāze, kurā tikt augšā bija diezgan grūti. Tādēļ arī sarkanais variants nepārliecina mani, kaut arī ir īsākais no apskatītajiem. Iespējams, ka kāds no zilajiem variantiem ir ātrāks. Pauliņš, kurš finišēja augstajā 14. vietā, izvēlējās sākumā skriet kā es, bet nogāzē uzkāpt pa trepēm, kurām priekšā ir apšaubāma melnā līnija. Šajā etapā man vajadzēja ņemt vērā to, ka karte nav 100% korekta un izvēlēties kādu no drošajiem zilajiem variantiem. Interesenti, ka etapus nemanāmi pagarina serpentīna veida trepes - šāds sprinta apvidus pieprasa specifisku gatavošanos un zināšanas par kartes stilu, kā arī jāsaprot tas, ka ne vienmēr īsākais ir ātrākais variants.
Uz 10.kp. Pirmajā sarežģītās daļas attēlā redzams mans ceļš, un manis veiktais variants uz 10.kp nebija optimāls - labākajam laikam zaudēju 23 sekundes. Kļūda slēpjas tajā, ka nepamanīju trepes, kas ļautu lieki neskriet lejā un augšā pie 6.kp. Turpinājumā sprints atkal kļuva ātrāks un beigās piedāvāja atkal ātru skriešanu pa līdzeno un regulāro ielu tīklu pilsētas piejūras daļā. Sprints kopumā bija garš - uzvarētājs noskrēja pa 17 minūtēm, bet man tas prasīja 21:37 un asinis pa degunu. Neļāvu tam sevi apturēt un asiņošana pēc pāris minūtēm distancē pati no sevis apstājās. Minētās kļūdas un mans salīdzinoši zemais skriešanas ātrums deva man 46. vietu, kaut gan cerēts bija uz 30nieku un iespējams bija arī 20nieks.

Vidējā distance

Karte

Nākamajā dienā sacensību programmā bija paredzēta vidējā distance, kurā karstums varēja spēlēt jau lielāku lomu. Šā iemesla dēļ izvēlējos startēt vienā no pirmajām divām starta grupām, kad karstums vēl nebūtu sasniedzis maksimumu. Artūrs izvēlējās 2. starta grupu, lai nesanāktu startēt pašam pirmajam, bet es pasmējos par to, ka tāda iespējamība ir 4%, un izvēlējos pirmo starta grupu. Protams, pirmā minūte bija mana. Pirmā minūte nozīmē to, ka distancē nav citu skrējēju un nav iespējas sekot kādam, un punkta "izcelšanas" iespēja arī ir nekāda. Lai arī es to apzinājos, sapratu, ka tik un tā varu veikt labu skrējienu un varbūt pat vēl labāku - vismaz neviens netraucēs manai orientēšanās. Jāmostas bija diezgan agri - 6:00, un jau 8:30 es kā pirmais iegāju starta koridorā. Uzsāku ātri - uz 1.kp man ir mans distances labākais spiltlaiks (11.vieta), bet turpinājumā kritās gan mans ātrums, gan arī precizitāte. Turpinājumā gandrīz nevienu kp nepaņēmu ideāli, bet distances laikā man šķita, ka viss ir kārtībā. Distance un apvidus man šķita sarežģīti, un tādēļ es kļuvu pārāk uzmanīgs un pārāk nepārliecināts par sevi. Lai arī distances sākumā man bija mazās kļūdiņas (5 no 10 līdz 20 sekundēm), tomēr tehniski vissliktākā distances daļa man izvērtās no 7. līdz 12.kp, kur kopumā atstāju 2 minūtes.

Pirmkārt, jau ceļā uz 7.kp nebiju pietiekami agresīvs un nebija spēka šķērsot klinšainās gravas pietiekami ātri, bet arī kp rajonā pieļāvu kļūdu, pārskatoties leģendā, ka kp ir uz klints - patiesībā punkts bija klints lejā, pie alas. Uz 8.kp, jau izskrienot no 7., nevarēju saprast, kā lai ņem kp, uzreiz pēc finiša domāju, ka jāiet gar gravu, bet vēlākajā distances analīzē sapratu, ka, lai arī cik dīvaini tas būtu, to kp bija iespējams paņemt, vienkārši ejot virzienā. Es sev neticēju un bez īpašas meklēšanas jau devos ceļa virzienā, lai noskaidrotu savu atrašanās vietu un paņemtu kp. Uz 9.kp izvēlējos pārlieku lielu apkārtceļu, jo punkts atrodas gravas lejā un klintis šķērsot lejup nav nemaz tik grūti. Zilais variants būtu vislabākais, manuprāt. Uz 11.kp izvēlējos skriet apkārt, jo likās, ka gan grava varētu būt grūti šķērsojama, gan arī kp paņemt no takas būs vieglāk. Kartē nebiju ieraudzījis elektrolīniju, kas būtiski atvieglotu orientēšanos šajā etapā, un, ejot no takas, arī uzreiz neieraudzīju kp, jo atsevišķais koks maz atšķīrās no visapkārt esošajiem krūmiem. Arī turpinājumā biju nepārliecināts par sevi un gan uz 12. gan 13. kp nevajadzīgi līkumoju, uz 13. pie tam pametu labi skrienamo akmeņaino pamatu (pelēko) par agru un nevajadzīgi izlauzos cauri krūmiem. Sekojošās distances beigas veicu samērā labi un no 52. vietas, kurā biju pie 13.kp, pacēlos uz 42. finišā.
Tā kā startēju pirmais, arī finišā ierados pirmais, un visu dienu pēc tam pavadīju svelmainajā pustuksnesī gaidīdams un atbalstīdams komandas biedrus, un ik pa brīdim aplūkojot finiša tabulu, kurā slīdēju arvien zemāk. Kārotajā 30niekā nenoturējos, lai arī pēc finiša bija licies, ka bija labi veikta distance. Jākļūst ātrākam, lai arī ar ne pārāk tīru orientēšanos varētu būt rezultātu augšgalā.

Stafete

Karte

Stafeti bijām gaidījuši jau sen, vēl pirms čempionāta, bet tā kā diviem no trīs komandas dalībniekiem spilgtu rezultātu šajā čempionātā vēl nebija, vēlme un nepacietība skriet stafeti vēl arvien auga. Izlases vadītājs Valters nosauca pirmās komandas sastāvu un secību, kas mums jautājumus neradīja, lai arī Jānim Kūmam līdz šim čempionāts bija bijis katastrofāls - totāla izkalšana garajā distancē un milzīga kļūda vidējā distancē. Tomēr viņa iepriekšējie labie rezultāti tieši pirmajā etapā lika domāt, ka būs labi arī šoreiz. Otro etapu kā komandas enkuram uzticēja man, un trešajā etapā rezultāta izšķiršana tika uzticēta Artūram Pauliņam, kurš šajā čempionātā bija sasniedzis savu mūža formu.

Jānis pirmajā etapā cīnījās teicami un stafeti nodeva man ļoti labā pozīcijā - 2:10 aiz līderiem, 9.vietā, kopā ar Poliju, Franciju, divām Somijas komandām un, iespējams, vēl kādu. Es nepamanīju, ko vēl, jo jau metos savā distancē.

Uz 1.kp mans vidējais skriešanās ātrums ir bijis 3:36min/km, tas ir, diezgan super ātri. Jutos lieliski un biju kopā ar baru, pat vēl noķērām zviedru. No starta līdz 4.kp bija mana labākā distances daļa, pie 4.kp biju labā pozīcijā, un šķita, ka varēšu tā turpināt vēl ilgi. Šeit ļoti izdevīgi bija skriet pa upes gultni, kas bija gluži kā taka ar nelieliem akmeņiem pamatā. Šķiet, ka 3.kp man bija arī nedaudz izdevīgāks farsts, jo uz 4. varēju doties pa gultni. Tobrīd paliku gluži viens, bet zināju, ka viss ir kārtībā. Pēc 4.kp sekoja 3 īsi, stāvi un akmeņaini kāpumi, kuros es sapratu, ka turēt ar grupu nebūs iespējams. Tomēr es centos, cik vien spēju, un līdz 8.kp vēl turēju viņus redzeslokā. Tomēr, izskrienot no 8.kp, no manis aizgāja arī polis, par kuru man likās, ka abi esam vienlīdz beigti. Kā vēlāk izrādījās, viņš bija saņēmies, finišējis kopā ar grupu un izlaidis vienu kp. Tomēr man pēc 8.kp vieglāk nepalika un saņemties bija smagi. Garajā etapā uz 9.kp es pārdomāju savu taktiku un sapratu, ka viss ir vienkārši - grupu nedrīkst atlaist par daudz, lai Pauliņam ir labākas izredzes pēdējā etapā. Tomēr sekoja mana sliktākā distances daļa:

Uz 9.kp skrienot, pieskrēju un atzīmējos farsta kp, kas bija kādus 150m pirms mana kp. Protams, ka, atceroties, kādu numuru man vajag, laboju savu kļūdu un aizskrēju pēc pareizā, bet nedrošība jau bija radusies. Uz 10. visu darīju pilnīgi pareizi, bet pie paša kp ieraudzīju farsta kp pa labi. Pieskrienot pie tā, ieraudzīju vēl vienu tālāk. Tur, protams, sapratu, kura ir vienīgā kupica kartē, un aizskrēju pēc sava kp. Šī ir kļūda, par kuru pārdzīvoju visvairāk. Darīt visu pareizi un pagriezties nost no pareizā ceļa kādus 40m pirms tā beigām ir skumji. Arī uz 11.kp vajadzēja skriet gar upes gultni, nevis uzmanīties ar virzienu, skrienot pa augšu, tā varētu skriet daudz ātrāk, bet visu pārspēja mans izpildījums uz 12.kp. Šis bija vissmagākais etaps visā čempionātā un es to padarīju vēl smagāku. Tā vietā, lai uzkāptu uz pusatklāto daļu un skrietu pa labi skrienamo daļu, es izvēlējos mocīties pa gravu, kur, lai gan nebija pavisam slikti, ik pa brīdim tomēr bija jāšķērso gan nelieli akmens mūrīši, gan arī jāizvairās no dzelkšņainiem krūmiem. Kad tomēr izlēmu izkāpt no gravas, to pamanījos izdarīt vissliktākajā vietā. Tad sapratu, ka nupat jau man ir aizgājis ciet par traku, un sāku apsvērt, vai nepaiet kādus pāris soļus, lai atgūtos, bet tad man strauji tuvojās spēcīgais čehs, un es vēlējos vismaz pamēģināt viņam atsēdēt pāris etapus. Tas neizdevās, bet skatītāju kp saņemtais ūdens un Pauliņa mega dzēriens man noskaidroja galvu, un pēdējo distances daļu, kas bija diezgan āķīga, veicu labi, atkarojot vienu zaudēto pozīciju norvēģim. Vēl ceļā uz pēdējo kp mans komandas biedrs gandrīz mani apčakarēja, sajaucot, uz kuru pusi no manis ir kp, bet tomēr izdevās kaut kā tikt arī ar to galā un nodot stafeti Artūram kā 14. Jā, zaudēju 5 vietas etapā un uzrādīju 16. labāko laiku etapā, bet priecājos par to, ka pilnībā atdevu spēkus distancei un komandai. Kļūdas izskaidroju ar to, ka atdevu par daudz un vairs nespēju padomāt.

Komanda finišēja 10.vietā, kas nāciju vērtējumā bija 7.vieta - gandrīz maksimālā mūsu spēju robeža. Bija iespējams apsteigt Spāniju, jo es savā etapā finišēju 40 sekundes aiz muguras vietējam čalītim un trešā etapa finišā atstarpe bija gandrīz tieši tāda pati. 40 sekundes bija aptuveni tik, cik es atstāju uz to muļķīgo kļūdu uz 10.kp. Bet nu tāda dzīve Jūrmalā, kā teiktu mūsu komandas trešais etaps, un ko nu tur vairs. Esmu ļoti apmierināts ar septīto vietu, kaut gan lielākie nopelni pienākās maniem spēcīgajiem komandas biedriem.

Aftermath

Varētu teikt arī, ka mūsu sestā vieta stafetē un top30 rezultāts individuālajā distancē palika manā stresainajā sesijā un tā būs laba mācība nākotnei. Studentu čempionāts šķita kā īstā vieta, kur nonākt gadā pēc JWOC - bija gan daudzas sejas no JWOCiem, gan arī pa kādam lielmeistaram. Šis bija labs pakāpiens, un ceru atgriezties arī pēc diviem gadiem Čehijā. Vēlos pateikties maniem galvenajiem sponsoriem un arī lieliskajai komandai - Seksīgajam Valteram par lielisko vadību, Hipsteram par kompāniju un iecietību plūdu sakarā, Saimniekam par nazi, Lapsam par saņemšanos stafetē, Armijas cilvēkam par leģendāro kūleni lidostā, Ģenerālim par eksplozīvo enerģijas devu, Ilzei par paraugu ikdienā un Maritai par bezgalīgi svarīgo informāciju par visiem čempionāta dalībniekiem. Bija laba kompānija un, iespējams, labākā komandas atmosfēra, kādā esmu bijis.

Tagad? Sezonā ir palicis vēl tikai viens puslīdz svarīgs starts - LČ vidējā un stafetē, iespējams, kāds no Zviedrijas čempionātiem, bet lielu plānu šai orientēšanās sezonai vairs nav palicis, centīšos izbaudīt sportu un sākt kļūt ātrāks, tas nevar nenoderēt nākotnē.