Mani interesē, kas notiks tālāk? Tagad mums ir savs Pasaues Čempions. Kas notiks ar orientēšanos Latvijā un kas notiks ar sportistiem? Man, esot samērā tuvu šiem grandiozajiem notikumiem (atspoguļojot tos preses relīzēs un rakstos lof.lv), liekas, ka pilnīgi viss ir mainījies, bet tikpat iespējams, ka nekas daudz nemainīsies.
Es Pasaules Čempionāta norises laikā beidzot sāku kustēties nedaudz aktīvāk un plānveidīgāk, nekā pēdējos divos, trīs mēnešos un, šonedēļ noskrienot testa skrējienus, kurus turpmāk plānoju skriet katru mēnesi, sapratu, ka mans skriešanas ātrums ir briesmīgs, tas ir vēl zemāks, nekā bija pirms diviem gadiem. Mani sagaida daudz darba. Domājams, ka turpmāk vārdi "kross" un "stadions" manā treniņu dienasgrāmatā parādīsies krietni biežāk. Nākamās divas nedēļas gan vēl nē, jo centīšos atrast pareizo ceļu Horvātijā un Slovēnijā, kur apvidus solās būt lielisks.
Orientēšanās sezonas otrajai pusei atkal ir atrasts mērķis - tas būs LČ vidējā distancē un stafetē Daugavpilī. Neilgi pēc Spānijas, kurā tika patērēts daudz emociju, biju jau izlēmis šogad vairs īpaši neiespringt uz sportiskiem panākumiem, bet Bertuka panākumi ir cēluši spārnos arī manu motivāciju, lai arī līdz viņa sasniegumiem man ir kā līdz kādam kosmiskam objektam. Veikt tehniski precīzu skrējienu, atdodot visus spēkus ir skaisti jebkurā līmenī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru