Pēdējā pārbaude pirms Baltijas Čempionātā - Rīgas Čempionāta stafetes distance, kurā iepriekšējos 3 gadus biju cīnījies par uzvaru un pēdējos 2 no tiem - sekmīgi.
Tātad, mūsu komanda, kas bija tajā pašā sastāvā, kā pērn - Zigmārs, Edgars, es - bija titula aizstāvētāji. Zigmārs pirmajā etapā nedaudz iepalika no galveno konkurentu par uzvaru - Mežmalas MTB - skrējēja un Edgaram nebija viegli pietuvoties mūsu konkurentiem, līdz ar to es pēdējā etapā devos 2.5-3min aiz līdera Andra Jubeļa. Zināju, ka Andri noķert ir aptuveni 12,7% iespējamība, bet arī sapratu, ka ir jācīnās, lai saglabātu izredzes uz vienu no komandas sezonas mērķiem - uzvaru Latvijas Stafešu kausa kopvērtējumā. Tā kā tajā kopvērtējums tiek aprēķināts pēc koeficentu sistēmas, nekāda svinēšana vai atslābšana distancē nevienam netiek ļauta.
 |
| Skatītāju etapā. Foto D.B. |
Distances sākums bija ļoti vienkāršs, un es ļāvos skriešanai, kura padevās diezgan labi. Tā ir patīkama sajūta, pie kuras jau sāku pierast. Līdz 8.kp skrēju cik jaudas un orientējos aptuveni - tāda taktika šeit tika atļauta. Izejot no 8.kp pieskrēju pie grāvja un par laimi ieraudzīju koku, kas bija pārgāzies pāri grāvim - citādi būtu jāpeld. Pēc tam nekorektā virzienā ieskrēju purvā un brīnījos kāpēc baltais ir tik purvains. Acīmredzot nogurums lika sevi manīt un piepeši 20m pirms 11.kp es apjuku. Atceroties treniņus, paskrēju uz priekšu un tur jau bija kp. Tad, skrienot uz 12.kp, skatoties leģendā, izdevās apgriezt karti par 180 grādiem un sāku jau uzņemt ātrumu pa ceļu, līdz attapos un izpelnījos Edgara, kurš tobrīd tur atsildījās, kritiku. Līdzīga rakstura kļūdu pieļāvu pie 13.kp, kur ieraudzīju bedri, kas man šķita liktenīgā un pārdzīvoju, kad tai nebija man ko piedāvāt. Aiz pārdzīvojuma kārtīgi atstrādāju skatītāju posmu un distances sarežģītākajā daļā iepeldēju manāmi aizelsies. Uz 16.kp izvēlējos skriet pa izcirtuma malu, kas nav labākais variants pasaulē, bet nu izdzīvot varētu. Taču nenovaldījos un ieskrēju par agru, atradu svešu kp, uz mirkli neko nesapratu, bet aptuvenā virzienā aizvilku līdz savam kp. Tad nomierinājos, samazināju ātrumu un noskrēju distanci līdz beigām. Finišā, kā jau teicu, nekāda atpūta nesanāca.
 |
| Finišs. Foto D.B. |
Tā arī palikām 2., es zaudēju Andrim vēl aptuveni 70'', kas nav nemaz tik daudz. Izvērtējot vienu no "kā būtu, ja būtu" - ja mums būtu lemts distanci veikt kopā - secinu, ka nāktos piekāpties, jo Andris gan skrēja nedaudz ātrāk, gan arī man pēdējais farsta kp - 16. - bija krietni tālāk. Tas man ļauj pārdzīvot šo titula zaudēšanu nedaudz vieglāk - es neko izšķirt nevarēju, ja nu vienīgi izvērst kaut kādu psiholoģisko teroru pret galveno konkurentu.
 |
| Team |
Kā komandai mums būs jāizdomā kādā veidā vinnēt A2 stafetes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru