5 dienas pirms 10 etapu nakts stafetēm Tiomilas kopā ar E.L. un K.B. dzīvojāmies pa Alvsjo kluba māju un vismaz es arī kaut cik patrenējos. Treniņu apjoma un intensitātes dēļ, kā arī sacensību rītā skrietās rīta rosmes laikā esošās briesmīgās sajūtas dēļ, nekādas lielās cerības uz labu rezultātu savā pirmajā etapā neloloju. Vēlējos noskriet saprātīgi un finišēt 5 minūšu laikā pēc līdera, lai turpmākajiem etapiem būtu laba kompānija. Iesildoties, par pārsteigumu, jutos labi un nolēmu tomēr īstenot iepriekšizstrādāto un atmesto taktiku - censties iegūt kontaktu ar līderiem.
10Milas starts ir viens no orientēšanās pasaules sezonas kulminācijas punktiem un es jau ceturto gadu biju tā dalībnieks. Šoreiz starts izvērtās brutālāks nekā citreiz, daudzi man priekšā krita, nācās kārtīgi kauties ar elkoņiem, lai pašu nenogrūstu zemē. Līdz ar visu šo jautrību man neatlika laika skatīties kartē. Kad beidzot agresija nomierinājās, es izlēmu riskēt un vienkārši palielināt skriešanas ātrumu, tuvojoties galvgalim, neskatoties kartē. Līdz etapa vidum es zināju tikai savu punkta numuru.
Šāda pieeja pie nekā laba nenoveda, jo man bija tālākais no farsta punktiem un es izskrēju cauri vienam agrāk, kā arī šķērsoju purvu līdz jostasvietai. Līdz ar to sākumā es biju krietni iepalicis no līderiem. Tad strauji mainīju taktiku un līdz pat 14.kp skrēju individuāli, tikai dažbrīd izmantotojot "vagonus", kas palīdzēja atrast kp punkta rajonā. Spilgts piemērs bija etaps uz 10.kp,
kur es izvēlējos nesekot pilnīgi visiem apkārtējiem skrējējiem un uz savu punktu devos taisni un punkta rajonā ļāvu savu mazo kļūdu izlabot grupai, kas pieskrēja no labās puses. Šādas darbības man ļāva noķert un apsteigt vairākas grupas, līdz biedzot sajutu, ka kārtējās grupas skriešanas ātrums ir pieklājīgs un vēlāk tās priekšgalā ieraudzīju Halden un Kalevan Rasti skrējējus. Lai arī orientēšanās nebija ļoti pārliecinoša un, piemēram, ceļu izvēle uz 17.kp, manuprāt, nebija labākā,
tomēr sekoju grupai, kurā vēlāk pamanīju arī Anatoliju Tarasovu. Taču uz 19.kp šī uzticība neattaisnojās.
Man šķita, ka jāskrien pa labi, bet "lielie puiši" pārliecinoši aizskrēja pa kreisi un es viņiem ticēju vairāk, nekā sev. Kad atklājās, ka neviens tā pa īstam neorientējas, bet gan skatās viens uz otru, es šo grupu pametu un aizskrēju pēc kp. Pēc tam jau bija atlicis tikai skrējiens uz finišu, kur es pāris vietas zaudēju, pāris ieguvu un noturējos 50.vietā, +4:53 aiz 1.etapa uzvarētāja. Vēlāk izrādījās, ka šī pēdējā kļūda man liedza cīnīties par otrās grupas līdera godu, aiz kura es finišēju +0:35. Pirmajā grupā ietilpa 20+ skrējēji, kas acīmredzot bija spējuši izvairīties no visādām muļķībām.
Lai arī ir nedaudz žēl par to, ka pārlieku respektēju savus konkurentus, tomēr man ir prieks par to, ka pa mežu pārvietojos ātri, piemēram, no 4.8km līdz 9.9km atzīmei līderiem zaudēju tikai 2 sekundes. Jau sen vēlējos pacīnīties tuvāk līderiem, nevis ierastajā 100+ pozīcijā un šoreiz tas izdevās. Šī labā skriešanas sajūta mani nedaudz pārsteidza, bet cerams, ka tas ietilpst plānā un uz BČ un LČ būs vēl labāk.
Komandas biedriem tik labi negāja un visu vainagoja 7. etapā iegūtais DSQ.
Tuvākajā laikā daudz stafetes plānā - RČ 12.05., BČ 19.05. Meridiāna Nakts stafetes 24.05. un A2 25.05. Būs aizraujoši!
Dokumentālā filma par mūsu gaitām Zviedrijā:
1 komentārs:
Es uz 17. skrēju tāpat. Vagons, kurš skrēja apkārt, pie punkta bija pāris sekundes ātrāk, kaut arī likās, ka taisni būs stabili ātrāk.
Ierakstīt komentāru