Vuokatti

Pasaules Čempionāts orientēšanās elites dimensijā ir gada svarīgākais notikums un sezonas kulminācija. Kaut arī es pats šogad nebiju WOC dalībnieks, arī man ir iestājies atslābums, un skatiens tiek vērsts jau nākamā gada WOC virzienā. Nākamgad čempionāts notiks Itālijā, un pirmo reizi tas tiks organizēts pēc jauna principa - bez kvalifikācijas distancēm garajai un vidējai distancei, bet ar jaunu jaukto (2+2) sprinta stafeti. Dalībniekus vidējās un garās distances finālam noteiks iepriekšējo divu gadu WOC rezultāti, kas pašlaik Latvijas vīriešu izlasei dod vietu augstākajā divīzijā - 3 vietas katrā finālā. Lai gan es domāju, ka jaunā sistēma nav pats labākais, kas varētu notikt ar orientēšanās nākotni, domāju, ka ir muļķīgi pretoties pārmaiņām tikai tāpēc, ka tās izmainīs to, kā ir tagad. Ir skaidrs, ka sprintam tiek atvēlēta arvien lielāka nozīme un arī tās valstis, kurās orientēšanās sports tikai vēl attīstās, tiek mudinātas  attīstīt tieši sprinterus. Piemēram, Hongkongai nākamgad būs 1+1 vieta vidējās un garās distances finālā, bet 3+3 vietas sprinta kvalifikācijā un 2+2 arī sprinta stafetē.

Lieli sportisti sprintu par nopietnu distanci neatzīst, bet es nedalos šajā skepticismā. Es apzinos, ka sprints prasa ārkātīgi specifisku fizisko, taktisko un tehnisko sagatavotību, kas ieguldāmā darba ziņā neatpaliek no citām distancēm. Sprints ir arī ārkārtīgi aizraujoša un interesanta distance. Raugoties uz Latvijas izlases nākotni WOC sakarā, tieši vājums sprintā būtu tas, par ko šobrīd būtu jāsatraucas visvairāk. Ļoti labu rezultātu nav ne tikai WOC, bet arī JWOC līmenī, un patiesībā nekāds darbs nav ieguldīts, lai šo situāciju mainītu. Atšķirībā no Somijas, Lielbritānijas, Šveices un Zviedrijas, kuru sportisti kāpa uz WOC sprinta apbalvošanas pjedestāla.

Šogad arī es braucu uz Somiju, lai justu līdzi un ziņotu par mūsu sportistu sekmēm čempionātā. Pie reizes kārtīgi patrenējos un piedalījos Kainuu Orienteering Week, kas bija WOC skatītāju sacensības. Papildus šīm sacensībām es skrēju arī Open sprintu, kur tika piedāvātas WOC sprinta kvalifikācijas distances. Lai arī kvalfikācijas laikā manā rīcībā bija nonākušas kartes, es centos neiedziļināties orientēšanās izaicinājumos un neuzzināt sportistu uzrādītos laikus. Bet, protams, kaut kāds priekšstats man par distanci radās. Nolēmu notestēt sevi un noskrēju šo distanci ar pilnu atdevi. Uzrādītais laiks - 14:20 - mani patīkami pārsteidza. Ar to būtu pieticis sprinta finālam! Protams, tas nenozīmē, ka es būtu ticis sprinta finālā, jo mani un WOC sportistu apstākļi bija nesalīdzināmi. Tas nozīmē to, ka mana fiziskā kapacitāte ir pietiekama, lai būtu konkurētspējīgs WOC sprintā, un tie ir patīkami jaunumi. Tas, lai es pareizajā dienā spētu parādīt vajadzīgo sniegumu, ir tas, uz ko ir jātiecas. Fiziskais spēks un ātrums nav tas, kas visvairāk traucē sasniegt augstvērtīgus rezultātus, lai gan, protams, tur ir vēl ārkārtīgi daudz darāmā. Latvijā laikam ir tikai viens sportists, kurš koncentrējas uz sprinta distanci. Es varētu būt vēl viens.

Protams, sekošana WOC gaitām uz vietas sniedza milzīgu apjomu pārdomām. Manu galveno secinājumu gandrīz perfekti ir uzrakstījis garās distances sudraba medaļas ieguvējs Jani Lakanens: "The mental preparation is everything. It's above and inside physical, technical and psychological training. Without mental preparation I would spend a lot of my energy before THE RACE. The ultimate goal is what I'm preparing myself for and I want to save all of my energy and power to that goal."

Ir pienācis laiks atsākt strādāt pie mentālās sagatavotības un koncentrēties uz vienu mērķi, - tikai tā var sasniegt maksimumu.

Man pašam KOW distances bija kā kārtīgi treniņi. Tehniskais izpildījums nebija lielisks un fiziskais bija sliktāks, bet tas mani īpaši nesatrauc, es pieļauju, ka šajā treniņu posmā tā tas var būt. Manas kartes var aplūkot karšu arhīvā.

Ar jaunu iedvesmu turpinu gatavoties atlikušajam svarīgajam šīs sezonas startam - Latvijas Čempionātam vidējā distancē un stafetē.