Orientēšanās festivāls Kāpa, kas šoreiz norisinājās nemaz ne tik tālu no vēsās Kolkas - Miķeļbākā, jau kopš mazotnes man ir bijis kā liels izaicinājums, jo trīs dienas pēc kārtas noskriet ciešami, netikt diskvalificētam vai smagi nenorakt man vienmēr likās neiespējamā misija. Pēdējās četras Kāpas veiksmīgi izdevās izvairīties no konfrontācijas ar Latvijas lielākajām sacensībām, piedaloties dažādos starptautiskajos čempionātos, kuru norises datumi parasti sakrita ar Kāpu, bet šogad nebija, kur likties, un manu vārdu dalībnieku sarakstos varēja sastapt jau ļoti drīz pēc pieteikšanās atvēršanas.
Lai arī biju izlēmis piedalīties Kāpā, ar to arī manas pirmsmača sportiskās ambīcijas apmierinājās. Likās, ka nekādā izcilajā sportiskajā formā es nebūšu, un tāpēc noteicu sev maksimālo mērķi - sešinieku un minimālo mērķi - desmitnieku. Bet galvenais bija izbaudīt notikumu, kā arī aizvadīt orientēšanās distances, nezaudējot pašcieņu.
Pirmās dienas starts Irbenes kartē saistījās ar patīkamām atmiņām no 2010.gada Latvijas Čempionāta, kurā biju sasniedzis ļoti labu formu. Arī šoreiz izdevās noskriet izcili. Lai arī distance bija vienkārša un aizraujošākās kartes daļas aizliedza izmantot apdraudētais smilšu krupis, tomēr noskriet tik tīri, kā es to izdarīju, bieži negadās. Visvairāk laika zaudēju etapā uz 15.kp, kur notika pirmā iepazīšanās ar iespaidīgajiem purviem. Apskrienot purvu, izdotos ietaupīt ap 30 sekundēm.
Lai arī distances laikā radās patīkamas nojautas par finišā sagaidāmo, nedomāju, ka finišēšu ar tobrīd labāko laiku un beigās piekāpšos tikai pieticīgajam orientēšanās ģēnijam Anatolijam Tarasovam. Par 4 sekundēm izdevās apsteigt PČ dalībnieku Artūru Pauliņu un Latvijas orientēšanās ikonu Jāni Krūmiņu, kuriem vienāds laiks. 2.vieta Kāpas pirmajā dienā elitē bija scenārijs, kurš man pat sapņos nerādītos (starp citu, sapņos orientējoties, es parasti šausmīgi kļūdos).
Protams, uzreiz radās jautājums - vai es esmu tā saucamais one hit wonder vai tomēr pretendents uz labu vietu Kāpas kopvērtējumā? Atbildi uz šo jautājumu cerēju uzzināt otrās dienas WRE vidējā distancē. Distance bija radikāla. Tādus dubļus un purvus nebija piedzīvojuši pat veterāni ar orientēšanās stāžu, mērāmu pusgadsimtos. Lai arī daži titulēti un netitulēti orientieristi iebilda, ka tā nav orientēšanās vai vismaz ne sports, manuprāt, tieši tā ir orientēšanās. Karte bija precīza, apstākļi visiem līdzīgi un skriešanas ātrums tomēr bija skriešanas nevis iešanas ātrumā, un tas pat nav būtiski - orientēšanās ir ārkārtīgi vispusīgs sporta veids, un šoreiz tas izpaudās dubļu mīcīšanā un saliņu meklēšanā.
Es ar šiem uzdevumiem tiku galā diezgan veiksmīgi. Distances gaitā noķēru igauņu sportistu un Zigmāru, un pēc viņu noķeršanas ātrums pieauga, bet nedaudz zuda mans personīgais orientēšanās ritms, tāpēc tika pieļauta 50'' kļūda uz 11.kp, kad pietiekami daudz nelasīju karti, bet gan ļāvos skriešanas priekam. Bet šajā distancē, no 11. līdz 16.kp bija tas posms, kas bija praktiski ideāls - liels ātrums, precīza un vienkāršota orientēšanās, maksimāla koncentrēšanās.
Šajā distancē uzrādīju 3. labāko laiku aiz "mega-ātrums-uz-pēdējo-kp" Pauliņa un pirmās dienas uzvarētāja. Vēl viens priecīgs iznākums, un vismaz sev es apliecināju, ka esmu uz pareizā viļņa, dabūjot savus visu laiku labākos WRE punktus.
Pirms pēdējās dienas kopvērtējumā šķita, ka trijnieku sadalīs 4 sportisti, kas ietilpa 3:06 un no kuriem viens biju arī es. Izšķirošās dienas rītā vairs nebija tas svaigumiņš, kas iepriekš, bet es apzinājos, ka ne man vienam ir kaut kādas problēmas. Centos noskaņoties cīņai par uzvaru, bet tas šķita tik nereāli, ka līdz galam neizdevās. Distances sākumā trūka tā asuma gan fiziski, gan tehniski, kurš nāk līdzi patiesai vēlēšanās cīnīties. Man vienkārši gribējās tikt līdz galam un neko nenočakarēt. Nebija nekāds lielais pārsteigums, kad mani pie 8.kp par 2 minūtēm panāca Doktors. Turpinājām kopā labā ātrumā, un, lai gan dažos etapos es uzņēmos vadību, pārsvarā es vienkārši atsēdēju Jaudzemam aiz muguras līdz pat 16.kp. Tad es uzņēmos vadību un, tagad atskatoties uz notikumiem, kļūst skaidrs, ka ap to laiku mūsu sadarbība vairs nebija īpaši auglīga, bet gan drīzāk mēs viens otram izjaucām individuālo orientēšanās ritmu. Tas rezultējās pirmajā kļūdā uz 19.kp, kad es atkal neveltīju pietiekami daudz laika kartes lasīšanai un palaidu garām iecrēto piesaisti. Šī kļūda izmaksāja 1:30, kas ir slikti, bet ne traģiski. Traģisms mūsu skrējienā piezagās nākamajā etapā.
Tā vietā, lai pragmatiski aizskrietu pa stigu līdz piesaistei, es šķērsoju purvu agrāk un paskrēju garām kp, kad ieraudzīju sava kompanjona, ar kuru bijām pašķīrušies, muguru. Turpinājums bija murgaina un izmisīga (ne)piesiešanās objektiem, kuri varbūt eksistēja tikai manā galvā. To caurvija arī klusa repetatīva necenzēta leksika, kas raksuroja manas izredzes kopvērtējumā. Tas beidzās pēc 6 minūtēm, kad beidzot sazīmēju īstos purvus un aizgāju līdz kp. Kristaps palika tajā nolādētajā vietā vēl krietni ilgāk. Turpinājums bija labs, un savam potenciālajam konkurentam kopvērtējuma cīņā par trijnieku atvinnēju aptuveni minūti, kas mūs šķīra pirms trešās dienas starta, bet tas vairs neko nedeva. Laika zaudējums tajos 2kp bija bijis pārāk liels, lai es pat saglabātu vietu apbalvojamajā sešiniekā, un ar 11. dienas laiku atkāpos uz 8.vietu kopvērtējumā.
Protams, skumji bija uzreiz pēc finiša pāris stundas, bet, atgriežoties mājās, es ar to tiku galā, aplūkojot grafikus, splitus un secinot, ka ātrums bija labāko līmenī un precizitāte arī, izņemot 2 nelaimīgus kontrolpunktus. Secinājums ir tāds, ka man trūkst pieredzes, skrienot kopā ar konkurentiem, jo kļūdas 2. un 3.dienā es pieļāvu tieši tādās situācijās. Tā ir psiholoģijas zona, tātad tā, kurā es īpaši tālu savā attīstībā neesmu ticis.
Pirms kāda laika noteiktie mērķi Latvijas Čempionāta (07.-08.09.2013.) sakarā joprojām ir spēkā, tikai šobrīd man tiem ir arī pamatojums un augusi pārliecība par to izpildāmību.
Lai arī biju izlēmis piedalīties Kāpā, ar to arī manas pirmsmača sportiskās ambīcijas apmierinājās. Likās, ka nekādā izcilajā sportiskajā formā es nebūšu, un tāpēc noteicu sev maksimālo mērķi - sešinieku un minimālo mērķi - desmitnieku. Bet galvenais bija izbaudīt notikumu, kā arī aizvadīt orientēšanās distances, nezaudējot pašcieņu.
Pirmās dienas starts Irbenes kartē saistījās ar patīkamām atmiņām no 2010.gada Latvijas Čempionāta, kurā biju sasniedzis ļoti labu formu. Arī šoreiz izdevās noskriet izcili. Lai arī distance bija vienkārša un aizraujošākās kartes daļas aizliedza izmantot apdraudētais smilšu krupis, tomēr noskriet tik tīri, kā es to izdarīju, bieži negadās. Visvairāk laika zaudēju etapā uz 15.kp, kur notika pirmā iepazīšanās ar iespaidīgajiem purviem. Apskrienot purvu, izdotos ietaupīt ap 30 sekundēm.
 |
| Intervijons |
Es ar šiem uzdevumiem tiku galā diezgan veiksmīgi. Distances gaitā noķēru igauņu sportistu un Zigmāru, un pēc viņu noķeršanas ātrums pieauga, bet nedaudz zuda mans personīgais orientēšanās ritms, tāpēc tika pieļauta 50'' kļūda uz 11.kp, kad pietiekami daudz nelasīju karti, bet gan ļāvos skriešanas priekam. Bet šajā distancē, no 11. līdz 16.kp bija tas posms, kas bija praktiski ideāls - liels ātrums, precīza un vienkāršota orientēšanās, maksimāla koncentrēšanās.
Pirms pēdējās dienas kopvērtējumā šķita, ka trijnieku sadalīs 4 sportisti, kas ietilpa 3:06 un no kuriem viens biju arī es. Izšķirošās dienas rītā vairs nebija tas svaigumiņš, kas iepriekš, bet es apzinājos, ka ne man vienam ir kaut kādas problēmas. Centos noskaņoties cīņai par uzvaru, bet tas šķita tik nereāli, ka līdz galam neizdevās. Distances sākumā trūka tā asuma gan fiziski, gan tehniski, kurš nāk līdzi patiesai vēlēšanās cīnīties. Man vienkārši gribējās tikt līdz galam un neko nenočakarēt. Nebija nekāds lielais pārsteigums, kad mani pie 8.kp par 2 minūtēm panāca Doktors. Turpinājām kopā labā ātrumā, un, lai gan dažos etapos es uzņēmos vadību, pārsvarā es vienkārši atsēdēju Jaudzemam aiz muguras līdz pat 16.kp. Tad es uzņēmos vadību un, tagad atskatoties uz notikumiem, kļūst skaidrs, ka ap to laiku mūsu sadarbība vairs nebija īpaši auglīga, bet gan drīzāk mēs viens otram izjaucām individuālo orientēšanās ritmu. Tas rezultējās pirmajā kļūdā uz 19.kp, kad es atkal neveltīju pietiekami daudz laika kartes lasīšanai un palaidu garām iecrēto piesaisti. Šī kļūda izmaksāja 1:30, kas ir slikti, bet ne traģiski. Traģisms mūsu skrējienā piezagās nākamajā etapā.
 |
| 3.dienas distances otrā daļa |
Tā vietā, lai pragmatiski aizskrietu pa stigu līdz piesaistei, es šķērsoju purvu agrāk un paskrēju garām kp, kad ieraudzīju sava kompanjona, ar kuru bijām pašķīrušies, muguru. Turpinājums bija murgaina un izmisīga (ne)piesiešanās objektiem, kuri varbūt eksistēja tikai manā galvā. To caurvija arī klusa repetatīva necenzēta leksika, kas raksuroja manas izredzes kopvērtējumā. Tas beidzās pēc 6 minūtēm, kad beidzot sazīmēju īstos purvus un aizgāju līdz kp. Kristaps palika tajā nolādētajā vietā vēl krietni ilgāk. Turpinājums bija labs, un savam potenciālajam konkurentam kopvērtējuma cīņā par trijnieku atvinnēju aptuveni minūti, kas mūs šķīra pirms trešās dienas starta, bet tas vairs neko nedeva. Laika zaudējums tajos 2kp bija bijis pārāk liels, lai es pat saglabātu vietu apbalvojamajā sešiniekā, un ar 11. dienas laiku atkāpos uz 8.vietu kopvērtējumā.
Protams, skumji bija uzreiz pēc finiša pāris stundas, bet, atgriežoties mājās, es ar to tiku galā, aplūkojot grafikus, splitus un secinot, ka ātrums bija labāko līmenī un precizitāte arī, izņemot 2 nelaimīgus kontrolpunktus. Secinājums ir tāds, ka man trūkst pieredzes, skrienot kopā ar konkurentiem, jo kļūdas 2. un 3.dienā es pieļāvu tieši tādās situācijās. Tā ir psiholoģijas zona, tātad tā, kurā es īpaši tālu savā attīstībā neesmu ticis.
Pirms kāda laika noteiktie mērķi Latvijas Čempionāta (07.-08.09.2013.) sakarā joprojām ir spēkā, tikai šobrīd man tiem ir arī pamatojums un augusi pārliecība par to izpildāmību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru