Vidējā
Vidējā distancē man bija bronzas medaļa, ko aizstāvēt no pagājušā gada. Konkurence bija laba - Lauri, Bertuks un citi. Dienās pirms čempionāta es jutos labi, bet to, vai patiešām būs īstajā dienā izdevies trāpīt ar pašu formas virsotni, es zināju, ka sapratīšu tikai distances laikā. Par apvidu zināju, ka tas būs ļoti zaļs un ne pārāk sarežģīts.
Bet es nezināju, ka tik šausmīgi zaļš! Pirmo punktu ar nepārliecinātu gājienu paņēmu veiksmīgi un uz otro pat kāpināju tempu, bet uz trešo jau bija pirmās lielās nepatikšanas.
Kā jau to kartes fragmentā var redzēt, es izvēlējos taisnu variantu, kaut gan bija iespējas skriet pa ceļu pa kreisi vai izmantot taciņu un izcirtumus pa labi. Šeit ne tikai zaudēju 40 sekundes, bet arī ieguvu riebumu pret apvidu, jo manā ceļā gadījās viss, ko Latvijas meži var piedāvāt neskrienamības nodrošināšanai - saauguši krūmi, sakrituši koki, dziļi purvi un iepriekšminēto jaukumu kombinācijas, piemēram, purvā saauguši krūmi virs sakritušajiem kokiem.
Turpinājumā es vienkārši centos cīnīties cauri tam visam, bet sajūta, ka apvidus ir pret mani, jau bija radusies. Noķēru E.L. par 4 minūtēm, bet tas neko nemainīja. Uz 10.kp bija vēl viena ceļu izvēle, kura, manuprāt, bija izšķirīga gan cīņā par bronzu, gan zeltu.
Es citus variantus, kā vien pa labi vai pa kreisi nemaz neapsvēru. Prāts teica, ka jāiet pa labi, jo tā ir vieglāk paņemt punktu, bet iekšējā sajūta teica, ka jāiet pa kreisi. Tā kā mani dzīvē pārsvarā vada emocijas, tad lēmums bija acīmredzams. Varbūt arī nebūtu slikti, ja es būtu izpildījis savu variantu bez apjukuma uz ceļa pirms došanās mežā, kā arī 100m pirms kp. Vienkārša nedrošība izmaksāja man ap pusminūti.
Turpinājumā sekoja vairāki īsi etapi, kuros es biju pārāk piesardzīgs, un dažas neveiklas mikrovariantu izvēles arī tur lika zaudēt laiku. Skrienamajās beigās izdevās vēl vienu neprecizitāti pieļaut elementārā situācijā, un tas bija pirmais, kas ienāca prātā, finišā dzirdot, ka no Jāņa Kūma atpalieku 1 sekundi.
Galu galā ar to pietika 6.vietai, 5:27 aiz Lauri Sild un 1:14 aiz Andra Jubeļa, kam tika kārotā bronzas medaļa.
Pirmie divi - Lauri un Bertuks - nebija aizsniedzami, bet uz trešo vietu pretendēja kādi 6-7 cilvēki, kuru vietu sadalījumu principā izšķīra kļūdu daudzums. Kā es noformulēju savas pārdomas Twitter: "6.vieta LČ ir labi, bet tas nav tas, pēc kā es tur biju ieradies."
Stafete.
Stafetes komplektācija bija sarežģītāka kā citus gadus, un ilgu laiku es biju pārliecināts, ka man būs jāskrien pirmais etaps. Taču tā kā kluba labākais orientierists turpina savu cīņu par veselības atgūšanu (oficiālā versija - netiek komandā), tad man atkal tika uzticēts pēdējais etaps. Pirmajā etapā, salīdzinot ar ierasto sastāvu, Zigmāru aizvietoja vidējās distances junioru čempions Mikus, bet ierastais otrais etaps tika Edgaram.
Jau no distances pirmajiem soļiem izlēmu, ka Vilius nesekošu, kas varbūt bija taktiska kļūda. Viņš gan ir Pasaules Spēļu bronzas medaļas īpašnieks un ļoti ātrs skrējējs, bet šajā apvidū skriešanas ātrums varbūt nebija izšķirošais pārvietošanās ātrumu ietekmējošais faktors.
Lai nu kā, pēc nelielas kļūdas uz 2.kp es viņu vairs neredzēju un turpināju ceļu vienatnē. Atkal es šausmīgi ieberzos zaļajā, un atkal tas notika uz 3.kp, kur, iespējams, vajadzēja izmantot stigu pa labi no līnijas. Ieskaitot kļūdu uz 2.kp, es jau biju atstājis lieku minūti. Turpinājumā, man par lielu pārsteigumu, pat varēja nedaudz ieskrieties. Līdz iepriekšējās dienas etapa atkārtojumam - šoreiz otrā virzienā (8-9). Protams, pēc vakardienas distances analīzes es zināju, kurš variants ir labākais. Tikai viena problēma. Es nebiju tur skrējis. Neilgi pēc 8.kp es pilnībā pazaudēju kartes autora domu pavedienu un vienkārši plūdu aptuvenā virzienā uz nepārejamo grāvi, kuru man likās, ka es šķērsoju pa iezīmēto pāreju. Pēc tam jau uzķēru izcirtumu un taciņu, bet nepārliecinātā kustība izmaksāja ap 40-50 sekundēm. Kad tuvojos pļavai pirms paša kp, es sadzirdēju un ieraudzīju aiz sevis Andri Jubeli. Cīņa sākās no jauna.
Skatītāju kontrolpunktā es joprojām biju priekšā un jutos labi. Tobrīd gan skriešana bija patiešām ātra, katrā ziņā ātrāka, nekā es orientēšanās distancē drīsktu atļauties.
Apjukums pie 12.kp rezultējās tajā, ka Andris mani noķēra uz pirmais atzīmējās kontrolpunktā. Tad divus etapus viņš skrēja man soli priekšā, bet es gribēju skriet ātrāk, un man radās izdevība to darīt, kad mans konkurents apstājās neilgi pirms 14.kp. Tajā brīdī es izlēmu, ka jāsāk izšķirošais uzbrukums, un lielā tempā paņēmu 15.kp, un devos augšup aptuvenā virzienā uz pļavu. Tobrīd biju varbūt 10-20m priekšā, jutos neapturams un pilns cīņasspara. Uz pēdējo kontrolpunktu jau sāktos finišs bez orientēšanās, un tajā brīdī bija grūti iedomāties, kurš kuru apsteigtu, jo gan jau arī Andrim vēl bija spēciņš pataupīts. Iespējams, ka uzvarētu tas, kurš pirmais atzīmētos priekšpēdējā kontrolpunktā un vienkārši spētu sevi vairāk izžmiegt uz tā sasodītā ceļa.
Nu bet to, kā būtu bijis, mēs nekad neuzzināsim, jo es nemācēju atrast pļavu. Mans virziens bija tik neprecīzs un skatienu tik ļoti aptumšojis skābekļa bads, ka es lauzos paralēli pļavai pa šausmīgu jaunaudzi liekus 200m. Mans pieredzējušais konkurents laiku tādām muļķībām netērēja un finišēja 35 sekundes man priekšā.
Vilšanās sajūta bija briesmīga un skatīties acīs saviem komandas biedriem pirmās minūtes pēc finiša nebija viegli. Nekādi pārmetumi manā virzienā gan netika virzīti, un to tādā situācijā nedarītu arī es, bet mēs bijām cerējuši uz medaļu un tā, vai vismaz episka cīņa par to, jau gandrīz bija rokā. Tā vietā jau otro gadu pēc līdzīga scenārija mēs tikām pie tā sauktajām koka medaļām jeb sliktākās vietas pasaulē - ceturtās.
Stafetes karte.
Pārdomājot paveikto šajā nedēļas nogalē, es tomēr varu ļoti sevi nešaustīt, kaut gan neizdevās izpildīt minimālo mērķi - tikt pie medaļas. Es domāju, ka šeit parādītais līmenis bija līdzīgs vai pat nedaudz labāks par to, ko man izdevās demonstrēt pirms gada Daugavpilī. Tur apvidus bija specifiskāks, un es tam biju labāk sagatavojies un pielāgojies par konkurentiem, nekā šoreiz. Šoreiz es biju līdzīgākās starta pozīcijās ar saviem tiešajiem konkurentiem un zaudēju nedaudz.
Sagatavošanās posmā daudz lietas varēja darīt kvalitatīvāk, jo, piemēram, fiziski ideālo formu man traucēja sasniegt slimība, kas mani piemeklēja pašā svarīgākajā gatavošanās posmā un kas bija tīrs pārslodzes rezultāts. Tehniski es arī nebiju gatavs tam. Jā, es braucu uz Meridiānu, kas pat nebija tik zaļš, kā cerēts, bet tas arī viss. Taktiski - stafete parādīja, kas ir kas. Psiholoģiski arī bija problēmas, piemēram, atgūt vēlmi sacensties pēc Klubu Stafetēm, kuru uzvarai tika veltīts daudz psiholoģiskās enerģijas. Nav pārsteidzošs secinājums, ka šos minētos trūkumus varēja novērst, ja būtu bijusi kāda autoritāte, kas mani vadītu gatavošanās procesā.
Sezona vēl nav galā, rudenīgi piedzīvojumi vēl gaida!
2 komentāri:
"purvā saauguši krūmi virs sakritušajiem kokiem," - IZCILS raksturojums!
Stafetes kartē izskatās, ka visvairāk un izšķiroši zaudēji laikam uz 9. kp (~1' pēc starplaikiem). Gan etapa sākumā, neizmantojot takas, gan pašās beigās, neizmantojot skrienamo stigu. Skatītāju kp vajadzēja ieskriet vienam.
Uz 3KP stiga nebija skrienāma, tur pat iet bija pagrūti.
Ierakstīt komentāru