Klubu Stafetes aug ar katru gadu un tā notiek arī vēlmi tajās uzvarēt. Šīs orientēšanās sacensības manas paaudzes un jaunākiem orientieristiem jau ir kļuvušas par nozīmīgu sezonas punktu. Lai arī sportiskā konkurence un uzvaru prestižs citās sacīkstēs ir lielāks, emocionālais lādiņš, kuru var gūt šajā mačā, nav pielīdzināms nekam citam.
Šogad bijām nobrieduši uzvarēt. Pēc kluba bosa iniciatīvas, arī es šogad biju komandas daļa. Uzskatu, ka komandu izdevās nokomplektēt ideāli. Atšķirībā no, piemēram, 2011.gada komandas modeļa, šogad komandā iesaistījām arī pieredzējušākus kluba biedrus, kuri nepievīla.
Jau no paša sākuma Ausekļa pirmā komanda bija starp līderiem un trešajā etapā Mikus mūs izvirzīja pašā priekšā. Ceturtais, piektais un sestais etaps - visi sev uzticētās distances veica nosvērti un racionāli, ar pietiekami lielu ātrumu, lai es septītajā, pēdējā, etapā varētu doties ar komfortablu vairāk nekā 6 minūšu pārsvaru pār tuvākajām konkurentu komandām.
Es zināju, ka fiziskā forma ir laba un tehniski distance būs vienkārša, tāpēc, sākot pēdējo etapu tik labā pozīcijā, biju par 90% pārliecināts, ka mēs uzvarēsim. Tādas domas distancē noteikti nepalīdz, bet ir interesanti nedaudz psiholoģiski ar sevi pacīnīties. Sākotnējais ātrums bija ļoti liels, bet drīz vien sajutu, ka fiziski šodien nav tik labi, kā es to biju vēlējies un sagaidījis. Zināju par savu lielo pārsvaru un katru reizi, kad kaut ko detalizētajā 1:10 000 kartē nesapratu, apstājos vai pārgāju soļos, līdz kļuva pilnīgi skaidras visas detaļas kontrolpunkta aplītī. Abas reizes, kad distance tās sākumā krustojās, es redzēju Anatoliju un Ati, kuri bija mani tuvākie sekotāji. Tas ļāva man apzināties, ka iet labi.
Distance mainīja savu raksturu pie 13.kp, kad kļuva fiziski smagāka ar kalniem un purviem. Šeit sajutos ļoti saguris, bet orientēšanās bija tik vienkārša, ka nekas cits neatlika kā turpināt skriet ātri. Zigmārs mani bija brīdinājis par kontrolpunktu pēc skatītāju kp, bet es tik un tā kļūdījos tā rajonā, kad vienkārši nemaz nesapratu karti, un, tā vietā, lai skrietu precīzā virzienā, centos saprast, kur ir izcirtums un kur ir purvs. Kļūda uz pusminūti, varbūt mazāk. Pēc tam dramatiski samazināju tempu un veicu superdrošu orientēšanos un kontrolpunktu numuru pārbaudi, jo zināju, ka uzvara ir tuvu.
Finišā mani sagaidīja laimīgi komandas biedri un, šķērsojot finiša līniju, arī mani pārņēma neviltota sajūsma par to, ka tik ilgi plānotā un gaidītā uzvara patiešām bija mūsu!
Pēdējā etapā uzrādīju 5. ātrāko laiku un pielaidu konkurentus minūti tuvāk, bet tas neko daudz nenozīmēja. Stafetēs ir jārikojas komandas interesēs un šoreiz man tas nozīmēja uzmanīgu un drošu orientēšanos, kā arī tempa samazināšanu beigās.
Šobrīd vēl domas un atmiņas kavējas pie šodienas skrējiena, bet jau pēc nedēļas sekos vēl svarīgāks starts - Latvijas Čempionāts vidējā distancē un stafetē. Arī tur ir labas izredzes pacīnīties par medaļām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru