Pirmo 2014.gada nedēļas nogali pavadīju Saldū Latvijas izlases (kandidātu) sabiedrībā, veiksmīgi izmantojot ieilgušo bezsniega periodu un noskrienot 4 orientēšanās treniņus un 3 skriešanas treniņus.
Piektdien ieradāmies Pokaiņos uz treniņu kartē, kur notika neaizmirstamais 2012.gada Kurzemes Pavasaris, kad nakī no sestdienas uz svētdienu uzsniga pamatīga kārta sniega.
Skrēju 25 minūtes un 10 minūtes pēc treniņa. Pati distance - 8.7km(noskrieti 10km) pa 69:03. Bija grūti izlēkāt pa kritušajiem kokiem un izlavierēt caur krūmiem, bet tehniski nekādas problēmas neradās. Vietām ne tie paši racionālākie varianti. Koncentrējos uz izejas virzienu un secīgu darbību ievērošanu, izejot no kontrolpunktiem.
Pēc tam ceļš uz Saldu, iekārtošanās šķūnī, un pavisam drīz bija pienācis laiks otrajam treniņam, kas bija aizraujošākais nometnē - viena cilvēka stafetes Līkajā mežā. Kartes: 1 2 3 4.
Lai gan apvidus nebija ļoti sarežģīts, interesanti bija sacensties, redzot citus sportistus un cīnoties par snikeru, kuru ieguva uzvarētājs. Lai gan jutos labi un skrēju ar pilnu atdevi, gadījās pa nelielām kļūdiņām, dažbrīd kritās temps un pēdējā kopīgajā aplī devos kā 5., kurš es arī finišēju aiz Andra Jubeļa, Jāņa Sāra, Ata Rešķa un Mikus Puriņa. Kopā distancē pavadīju 41:03, noskrēju 7.58km ar vidējo pulsu ap 175 un uzvarētājam zaudēju ap 2-3 minūtēm (?). Aptuveni nojautu savu pašreizējo līmeni, kas depresiju nerosina.
Nedaudz žēl, ka nometnē bijām tik daži, jo šis treniņš būtu bijis daudz kvalitatīvāks, ja būtu vairāk spēcīgu skrējēju, kas liktu panervozēt arī individuālajos apļos. Būtu forši, ja būtu arī tamlīdzīgas īstas sacensības Latvijā, jo mums nav tik daudz spēcīgu skrējēju, lai tās pārvērstos sekošanas un finišēšanas konkursā. Un tas trilleris, kas rodas skrienot plecu pie pleca, nemaz tik bieži nerodas. Protams, lielāks čakars organizatoriem.
 |
| Nakts-o selfijs |
Nākamajā dienā pēc nelielas rīta rosmes gar Cieceres upi, bijām gatavi kombinētajam treniņam Kalnsētas parkā un telpu/zemūdens orientēšanās. Manā izpildījumā bija divi apļi pa dubļaino Kalnsētas parku bez īpašas aizrautības vai jēgas un tad divas telpu orientēšanās distances, kur pietrūka aukstasinības un noskaņojuma, lai pielīdzinātos telpu-o pro Alvim un Mikum.
Otro treniņu gaidīju ar lielāku nepacietību, jo programmā bija nakts-o Skrundas kartē, kur notikusi virkne sacensību - Kurzemes Pavasaris, LČ Garajā distancē, LČ O-maratonā un man vienmēr patīk skriet nakti kaut kur neierastos apvidos. Šoreiz distanču dienests bija apžēlojies, un neierasts apvidus īsti nesanāca - distance veda pa balto mežu, kurā man radās tikai viena orientēšanās problēma. Apjoma labad aizgāju arī novākt pāris kp.
Nākamajā dienā rīta rosme tika ieturēta vēl minimālākā režīmā, jo pirmajā un vienīgajā dienas treniņā bij sagaidāms īsts pārbaudījums - OK Saldus tradicionālais treniņš "Skrējiens apkārt Cieceres ezeram". Prognozētā treniņa distance - 27km - mani nebaidīja, jo tādu vai līdzīgu distanci ik pa brīdim šoziem jau biju veicis, bet interesanti bija tas, ka šie bija pēdējie 27km manā 295km divu nedēļu apjomā un es nejutos pats svaigākais jau no paša sākuma. Lai kā nu arī varētu būt bijis, noskrēju visu godam, pulss turējās normas robežās un ātrums, kā jau tas skrienot kompānijā mēdz būt, bija pat augstāks, nekā parasti. 26.34km pa 2:01:49 = 4:37min/km un 146bpm.
Paldies OK Saldus un izlases vadībai par nometni, kas atbilda izlases vārdam! Paldies tiem
9 drosmīgajiem, ar kuriem man bija tas gods dalīt istabu un maltītes - bija forši!
Šī nedēļas nogale piebeidza manu trīs nedēļu slodzes ciklu ar 388km un 38,5h. Ir pienācis laiks atpūsties un gatavoties pēdējam šīs ziemas tīrajam apjoma ciklam janvārī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru