Starpsezonā plānojot nākamo sezonu, es izvirzīju sev virkni mērķu, no kuriem viens bija uzlabot savus personīgos rekordus (Personal Best - PB) 1500 un 3000m distancēs vieglatlētikas sacensībās telpās. Mērķis bija to panākt bez īpašas gatavošanās vai formas slīpēšanas, tā teikt, iekļaujoties treniņu procesā, kas ziemas periodā noteikti nav vērsts uz sagatavošanos tik īsām un ātrām distancēm. Tas savā ziņā parādītu, kāds ir mans zemākais līmenis šajās distancēs un ir salīdzināms ar sacensībām citos gados. Protams, ka es vēlējos, lai šogad šis līmenis būtu augstāks nekā jebkad. Kā jau visi sportisti, arī es esmu nelabojams optimists.
Izvēlētās sacensības bija Rīgas Čempionāts, kas norisinājās vecajā, labajā (?) Rīgas manēžā 6. un 7.februārī. Lai nedaudz nobriestu sacensībām, pēdējās divas nedēļas pirms sacensībām bija ar mazāku apjomu un diviem intervāla treniņiem pa tobrīd sniegotajām un ledainajām Rīgas ielām. Manēžā, atšķirībā no citiem gadiem, šoziem kāju nebiju spēris.
Piektdien notika sacensības 1500m distancē un es biju ielikts vājākajā, pirmajā, skrējienā. No sākuma uzņēmos vadību (ko dokumentēja Valters Āboliņš zemāk redzamajā video):
Taču nevarēju saprast, cik ātri vai lēni būtu jāskrien, un divos apļos noskrēju aptuveni 5 sekundes katrā lēnāk nekā pārējos, un finiša spurtu sāku divreiz vēlāk nekā to spēju, piemēram, pagājušogad. Finišēju 2.vietā savā skrējienā ar laiku 4:33,69, kas deva 13.vietu no 23 dalībniekiem sacensībās kopumā. Uzvarētājam zaudēju 0:27,30 un savam labākajam rezultātam, kuru biju uzstādījis 2010.gadā, - 2,49 sekundes.
Nākamajā dienā stājos uz starta līnijas divas reizes garākā skrējienā - 3000m, kas ir garākā iekštelpu distance. Šoreiz visi sacensību dalībnieki startēja vienā skrējienā. Zināju, ka Valters šoziem jau bija labi startējis šajā distancē un nolēmu sekot viņam, lai uzstādītu pēc iespējas labāku rezultātu. Vai es jau teicu, ka esmu optimists? Es mērķēju uz rezultātu pie 9:30.
Jāsaka, ka gandrīz 2/3 skrējiena veicu atbilstoši savam grafikam - tieši aiz muguras Valteram un ar kārtīgiem 30 sekunžu apļiem, kas dotu vēlamo rezultātu un par kuriem mani informēja tribīnēs sēdošais treneris. Taču līdzko grupas ātrums palielinājās, es sapratu, ka manas spējas ir izsmeltas, un sākās jau zaudēta cīņa par izdzīvošanu 6 apļu garumā. Finišēju 8.vietā no 10 dalībniekiem ar laiku 9:52,93, kas izrādījās par 0,38 sekundēm lēnāk nekā 2012.gadā. Pēdējos apļos zaudēju ap 4-5 sekundēm aplī. Mans zaķis Valters galu galā izcīnīja bronzas medaļu RČ vieglatlētikā. Tātad orientieristi var pārspēt vieglatlētus vieglatlētikā!
Sanāca tā, ka savus rekordus nepārspēju un pietrūka pavisam nedaudz. Izvērtējot, kāpēc tā, izvirzu versiju, ka rekordus nesasniedzu pašās sacensībās, nevis tāpēc, ka nebiju tām gatavs. 1500m būtu noderējis neliels atgādinājums par manēžas skriešanas īpatnībām, lai lieki neraustītu tempu, un varbūt vieglatlētikas naglenes manu asics trail apavu vietā arī nebūtu nākušas par ļaunu. 3000m ir skaidrs, ka dzinos pēc pārāk laba rezultāta tā vietā, lai katru apli jau no sākuma skrietu nedaudz lēnāk un varbūt izdzīvotu līdz beigām. Ir labi un sagaidāms, ka šogad skriešu nedaudz ātrāk nekā jebkad agrāk.
Treniņi turpinās, un ir arī dažas (2) labas ziņas, par kurām jums pastāstīšu reizē un tad, kad abas būs pilnīgi oficiālas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru