Gada otrais mēnesis neizdevās gluži tāds, kā bija plānots un cerēts. Dalība vieglatlētikas sacensībās telpās, gatavošanās tām un slimība, izjauktais treniņu ritms pēc tām padarīja pagājušo februāri par apjoma ziņā vājāko mēnesi pēdējo piecu gadu laikā. Jā, tagad es noteikti neizvēlētos piedalīties tajās sacensībās. Taču iemesla izmisumam nav. Ja skaitam kopā decembrī, janvārī un februārī treniņos paveikto, tas tik un tā ir vislielākais apjoms, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem. Šobrīd pašsajūta ir laba. Cerams, ka saturīgs marts ļaus pārvērst labo decembrī un janvārī padarīto darbu sportiskajā formā, kas būtu sarkanbaltā tērpa cienīga Portugālē.
Līdz 7.aprīlim, kad izlidošu uz Lisabonu, paredzēts ieskrieties pāris mačos tepat Latvijā. Pirmkārt jau ziemas nakts treniņu sezona 24.martā noslēgsies ar lielo finālu - iedzīšanas sacensībām, kurās būs interesanti skriet pilnā ātrumā pēc visiem aizvadītajiem posmiem, kuros nakts orientēšanos esmu baudījis pārsvarā lēnā režīmā. Specifiskāks starts paredzēts Magnēta organizētajās sacensībās VEF Pavasaris Garkalnē 29.martā. Nopietnākais tests būs pirmās īstās sacensības Latvijā šosezon- Kurzemes pavasara vidējā distance un sprints 5.aprīlī.
Savā ziņā nosauktos mačus nevar salīdzināt ar augstas klases sacensībām, kas nesen notika Portugālē vai Pasaules kausa posmu, kas notiks Spānijā nedēļu pirms EČ - sacensības, kuras kā gatavošanos sezonai izmanto lielākā daļa manu konkurentu. Bet, skatoties no otras puses, kamēr vien kontrolpunkti ir izlikti pareizi un kartei nav ne vainas, ir visi vajadzīgie priekšnoteikumi, lai parādītu savu labāko sniegumu. Un sacensību nosaukums, apvidus, konkurence, izcīnamais tituls un balvas nav tik svarīgi.
Man vienmēr ir bijis tas prieks baudīt lielu ģimenes atbalstu manos sportiskajos panākumu meklējumos un it visā citā. Pienākot brīdim, kad atbalstu ne tikai jāsaņem, bet arī jāsniedz, nenovēršami rodas domas par to, cik svarīgs esmu es pats un cik svarīgas ir lietas, ko es daru. Ar skaudru skatienu paskatoties uz sporta nozīmi dzīvē, ir jāuzdod jautājums par to, ko tieši es vēlos panākt. Vispārēja labsajūta, ko sniedz sportā izcīnāmā atzinība un panākumi ir tas, kas mani dzen uz priekšu ikdienas treniņos. Jautājums pārdomām ir par to, kāds panākums liktu justies vislabāk - ar perfektu orientēšanās skrējienu uzvarēt kādās Latvijas Kausa sacensībās, izcīnīt medaļu Latvijas čempionātā vai Pasaules čempionātā ierindoties top40? Kādreiz atbilde šķita vienkārša - labāk būt pēdējam pilsētā, nekā pirmajam ciemā, bet, laikam ejot, tas vairs nešķiet tik vienkārši. Domājams, ka šī sezona sniegs atrisinājumu un noteiks manu darbību nākotnē. Cilvēki mainās un viņu priekšstati par un nepieciešamība pēc sasniegumiem arī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru