Kārtējā nedēļas nogale ar dalību sacensībās ir aizvadīta. Šoreiz bija pienākusi kārta atbildīgajām Latvijas meistarsacīkstēm sprintā un garajā distancē. Ar šo čempionātu kombināciju man ir īpašas attiecības, jo esmu piedzīvojis daudzas vilšanās, gan pieļaujot 10 minūšu kļūdu uz 1.kp, gan noskrienot tiešām labi, bet izlaižot punktu, gandrīz kļūstot par čempionu sprintā, bet atkal izlaižot punktu, bet bieži vien līdz LČ jau biju izšāvies un nebija palicis (gribas)spēka lieliem varoņdarbiem.
Šoreiz uz sprinta distances starta līnijas stājos gatavs - fiziski jutos labi un tik daudz sprinta treniņu un sacensību, kā šajā sezonas sākumā, vēl nekad nebiju skrējis. Jāsaka, ka fiziski es tiešām jutos ļoti labi un tikai pēc skatītāju kp, upītes un nelielas nogāzes pieveikšanas sajutu kaut kādas problēmas ar skriešanas sajūtām. Distances daļa no 2. līdz 9.kp bija patīkami sarežģīta, un arī es diemžēl bez kļūdas neiztiku. Neveltīju pieteikami daudz laika kartes lasīšanai, pirms etapa uz 4.kp un pavirši ieskatoties kartē, pamanīju to, ka sētu uz līnijas ir iespējams šķērsot (viena "ķepiņa"), bet, ieraugot sētu dabā un vēlreiz pārbaudot kartē, es pamanīju, ka otra "ķepiņa", kas mainītu sētas apzīmējumu uz nepārvaramu sētu, ko aizliegts šķērsot, ir paslēpusies zem etapa līnijas. Vēl arī, izlabojot kļūdu, zaudēju 15 sekundes, kas ir liela kļūda. Bet tobrīd doma par to, cik tā liela ir bijusi, galvā iešāvās tikai uz brīdi, un es turpināju spēcīgi, uzvarot turpmākos trīs etapus un ceturtajā zaudējot tikai sekundi labākajam laikam. Vairāk laika zaudēju skrienamajos etapos uz 10. un 11., bet skatītāju kontrolpunktā dzirdēju, ka esmu pāris sekundes priekšā Jubelim, kas priecēja, jo guvu apstiprinājumu sajūtām par manu ātrumu. Diemžēl sapriecājos vai atkal nebiju veltījis pietiekami daudz laika ceļu varianta izvēlei un nepareizi aizskrēju uz 15.kp, zaudējot aptuveni sešas sekundes, kas, kā vēlāk izrādīsies, bija izšķiroši. Atlikusī distances daļa bija tikai jāskrien, un tā arī darīju. Varbūt vajadzēja sevi vairāk pamocīt uz pēdējo kp un finišā. Ieskrēju finišā ar labāko laiku un atlika gaidīt, ko iespēs aiz manis startējušie konkurenti.
Ātri tapa skaidrs, ka Bertuks un Pauliņš savā starpā sadalīs zeltu un sudrabu, bet manu vietu apdraudēja Tarasovs un Rekuņenko. Finišā Rekuņenko bija sešas sekundes, bet Tarasovs - 2 sekundes ātrāks... Vēl sāpīgāk tas izvērtās pēc tam, kad A.R. tika diskvalificēts par aizliegtas sētas šķēršošanu un divas sekundes mani šķīra no bronzas medaļas LČ sprintā...
4.vieta tāpat ir augstākais sasniegums LČ sprintā un ātrums, kas pat ar lielu kļūdu ļāva cīnīties par medaļu, priecēja. Bet atkal jau tapa skaidrs, ka vietas rezultātu augšdaļā izšķir orientēšanās tehnika un par spīti daudzajiem sprinta treniņiem, es šoreiz nebiju savos uzdevuma augstumos. Redzēs, vai vispār tikšu Ausekļa pirmajā sprinta stafešu komandā.
Nākamās dienas garā distance bija gluži cits stāsts. Karte. Jau no pirmā etapa es jutos slikti un lai vai kā piespiestu sevi, nespēju attīstīt pienācīgu ātrumu. Pēc varianta kļūdas uz 1.kp, un divu minūšu slinkuma kļūdas uz 8.kp, es zaudēju iekšējo cīņassparu un, lai gan atgādināju sev, ka nekad nevajag padoties utt., tomēr skrējiens, kad zini, ka cīnies par medaļām, ir ar pavisam citu atdevi. Iespējams, pārāk daudz emociju palika Aizputes sprintā un, jā, man distancē bija garlaicīgi un domas plūda kaut kur kosmosā. Sākot no 13.kp, tātad, aptuveni pēc skrietas stundas, palika pavisam grūti un beigās jau tā bija cīņa par finišēšanu ar godu ledainajā lietū. Beigu komai izskaidrojums nav tālu jāmeklē - tā kā pavasarī galvenās sacensības bija sprinti un vidējās, tad tām arī biju gatavojies un divu mēnešu laikā neviens treniņš nebija pārsniedzis 90 minūšu robežu un tikai pāris bija garāki par 70 minūtēm.
9.vieta nav nekas, ar ko es varētu lepoties un vēl mazāk ir 15 zaudētās minūtes Bertukam. Padomā, ko tik nevar izdarīt pa 15 minūtēm! Ar šo rezultātu arī man neizdevās izpildīt vienu no sezonas mērķiem - TOP6 visos LČ.
4.vieta sprintā un vājais sniegums garajā distancē liek domāt, ka neizbēgamā specializēšanās notiek īsu distanču virzienā, bet es ar to neesmu 100% apmierināts, jo tomēr ir tā, ka garā distance ir klasika un ar nopietnāko vēsturi. Un es gribu kļūt par daļu vēstures.
Turpinājumā - stafetes. Divu nedēļu laikā trīs stafetes - Meridiāna nakts, A2 un RČ.
P.S. Vēl labus vārdus vēlos veltīt LČ organizatoriem - ja neskaita sprinta kartes kvalitāti un atsevišķās vietas LČ garās distances kartē, man viss patika un īpaši patīkami pārsteidza sprinta distances kvalitāte un fakts, ka beidzot tiešām diskvalicēja tos, kas pārkāpa noteikumus un būtiski ieguva laiku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru