Otrais Malienas kausā

Divas nedēļas pēc cīņām Turaidas gravās, mēroju ceļu uz Alūksnes pusi, kur uz robežas ar Igauniju notika vienas no tradīcijām bagātākajām sacensībām Latvijā - Malienas kauss. Pēdējos gados mani vienmēr ir pievilinājusi sacensību programma - pirmajā dienā vidējā distance, kas ir vērtīgs treniņš priekš Latvijas čempionāta tajā pašā distancē, kas parasti ir pāris nedēļas vēlāk, un otrajā sacensību dienā iedzīšana saīsinātā garajā distancē. Iedzīšana parasti ir interesanta un dod Latvijā tik reti gūstamo vērtīgo iespēju sacensties ar citiem sportistiem klātienē, skrienot kopā.

Tā kā nedēļā pirms MK biju trenējies samērā daudz un arī pašā nedēļas nogalē plānoju trenēties tā pavairāk, necerēju uz ļoti labiem rezultātiem. Es zināju, ka uzvaru izcīnīt būs ļoti sarežģīti un tikt starp labākajiem trim būs teicams rezultāts, jo starp dalībniekiem bija ne tikai Anatolijs Tarasovs, kurš mani šosezon bija pārspējis vairākkārt, bet arī labākais Igaunijas orientierists Lauri Silds, kurš šogad bija 6.vietā PČ vidējā distancē, kā arī Pasaules junioru čempions sprinta distancē Tims Robertsons no Jaunzēlandes, Latvijas spēcīgākais juniors Rūdolfs Zērnis un citi.

Vidējo distanci es uzsāku strauji, no sākuma pat skrienot varbūt nedaudz par ātru un netiekot līdzi orientēšanās ziņā. Spēcīgā konkurence izgaismoja katras 10-15 sekunžu kļūdiņas, piemēram, neprecīzo izejas virzinu no 1.kp un ekstrēmo ceļa variantu uz 4.kp. Taču labi veiktais etaps uz 5.kp nozīmēja to, ka atzīmējoties 5.kp es atpaliku tikai 13 sekundes no līdera. Arī turpinājumā orientēšanās bija ar mainīgām sekām un nelielām nepilnībām, taču skriešanas ātrums ļāva turēties līdzi līderiem - Lauri Sildam un Anatolijam Tarasovam. Vīriešu elites gala rezultātos izšķirošs izrādījās etaps uz 10.kp:

9.kp es atzīmējos tieši aiz muguras Timam Robertsonam, kuru biju noķēris par vairākām minūtēm. Tobrīd biju trešajā vietā, 22 sekundes aiz Tarasova un tikai 4 sekundes aiz Silda. Iespējams, Jaunzēlandes viesa apsteigšanas manevra rezultātā zaudēju pašdisciplīnu un, tā vietā, lai pa kalna kori aizskrietu līdz drošai pēdējai piesaistei un tad dotos pēc kp zaļajā mežā, es krietni par ātru ieskrēju nogāzē un zaudēju 50 sekundes, gluži vienkārši neesot drošs par savu atrašanās vietu. Es nebiju vienīgais, kurš tur kļūdījās - Tarasovs tur zaudēja aptuveni 3:30 un Rūdolfs Zērnis aptuveni 1:20. Līdz ar to es pat pacēlos uz 2.vietu, bet jau 58 sekundes aiz Silda.

Distances turpinājums, pēc manām domām, bija diezgan vienkāršs un man lielas problēmas orientēšanās ziņā nesagādāja. Priecēja tas, ka es distances otrajā pusē spēju nopietni paātrināties, esot ātrākais starp visiem elites sportistiem. Paātrinājums ļāva atstarpi līdz Lauri samazināt līdz 27 sekundēm un pārsvaru pār trešo vietu palielināt līdz 1:27. Trešajā vietā, starp citu, ierindojās mans kluba biedrs un vēl tikai juniors Mikus Puriņš, kas noteikti ir laba zīme mūsu izredzēm pacīnīties par zelta medaļām LČ stafetē ne tikai šogad.

Pirmās dienas pēdējā kontrolpunktā.

Pārsteidzoši, bet salīdzinoši vienkāršajā vidējā distancē rezultāti elites grupā bija diezgan izkliedēti. Iespējams, ka distance man šķita vienkārša, jo vienmēr atradu pareizos objektus, pēc kuriem vadīties. Gatavojot taktiku nākamās dienas iedzīšanai, es apsvēru dažādus variantus, bet galu galā Mikus norādīja vienīgo pareizo taktiku - sākumā ķert rokā Lauri un tad turēties līdzi, cik vien iespējams. Tādējādi palielinātos iespēja, ka konkurenti mums netuvosies, jo 1) Lauri ir stabils orientierists un es varētu to izmantot un 2) kopā skrienot nav jābaidās par to, ka varētu pārāk zaudēt tempu.

Iedzīšanā es startēju 27 sekundes, kas realitātē bija kādas 30 sekundes aiz līdera, jo līderi nez kāpēc varēja startēt no kartēm, bet mums līdz tām bija vēl jāaizskrien. Es no starta sāku skriet maksimāli ātri - gluži kā sprinta finišā. Pirmais etaps bija viena no izšķirošākajām distances vietām - vai man izdosies Lauri noķert un vai pārāk lielais ātrums nenovedīs pie kļūdas?

Pirmais etaps iedzīšanā

 Karte.
Uzreiz pēc starta, ieskrienot pļavā, es pamanīju Lauri skrienam vairāk pa kreisi, bet tobrīd man šķita, ka mainīt manu uzņemto trajektoriju būtu zaudēts laiks, tādēļ es skrēju ātri līdz ceļam, pa to līdz izcirtumam, bet tur nenolasīju karti un izcirtumā ieskrēju pa nepareizo celiņu, tad, labojot kļūdu, kārtīgi iestrēgu izcirtumā, jo nebiju paņēmis pareizu virzienu. Tad es nomierinājos, paskatījos kartē nedaudz vairāk, uzskrēju kalnā, no tā noskrēju purvā un, yes, jau izdzirdēju, ka priekšā kāds laužas cauri purvam. Neliels sprintiņš un pirmajā kontrolpunktā jau abi atzīmējāmies reizē.

No tā brīža nav daudz stāstāma. Realitāte bija tāda, ka es diezgan brutāli atsēdēju gandrīz visu distanci Lauri aiz muguras. Bija pāris etapi, kuros es centos uzņemties iniciatīvu un skriet pa priekšu vai izvēlēties nedaudz citādus variantus, bet 90% gadījumu es zaudēju laiku un spēkus, tādēļ distances otrajā pusē to vispār vairs nemēģināju. Distancē nebija taurenīšu vai radikāli atšķirīgu ceļu variantu, tādēļ es biju spiests rīkoties tā, ka citi varētu teikt - nesportiski. Bet es jau vairākas reizes esmu sacījis, ka tad, ja distancē netiek dotas iespējas orientēties patstāvīgi, tad tā ir organizatoru problēma, nevis sportistu - sportistam jādara maksimāli iespējamais laba rezultāta sasniegšanai. Ik pa brīdim es iedomājos, ka skrienam tā kā lēni, bet nodomāju, ka tas ir mānīgs priekšstats. Taču tā tomēr nebija, Zērnis no piektās vietas bija pacēlies uz trešo un arvien tuvojās mums, pie 16.kp pat pa gabalu ieraugot mūsu muguras.

Visu distanci bija tā, ka Lauri bija spēcīgāks pret kalnu, bet es zaudēto atguvu, skrienot lejup no kalna. Stāvajā kāpumā uz 18.kp es nedaudz palaidu savu konkurentu, bet tad atkal, skrienot lejup uz 19.kp, pietuvojos. Taču pats kāpums no upītes līdz 19.kp man bija pietiekami smags, turklāt vairs nebija, kur atgūties - pēc tam sekoja lēzens, bet 350m garš kāpums, kurā man atlika tikai noraudzīties kā no manis attālinās uzvara.

Izejot no 20.kp

Beigās vēl izvēlējos ne to labāko variantu pēdējā etapā un finišā ieskrēju 41 sekundi aiz Lauri Silda. Rūdolfs Zērnis galu galā finišēja tikai 39 sekundes aiz manis, tātad tas, ka es maksimāli ilgi izturēju līdzi Lauri, atmaksājās.

Rūdolfs, Lauri un es pēc finiša

Jāsaka, ka es jutos un joprojām jūtos priecīgs par otro vietu Malienas kausā. Kaut kāda iemesla dēļ - varbūt dāsno balvu, varbūt galvenā organizatora Viļņa Veļķera sirsnīgās attieksmes vai tādēļ, ka bez manis apbalvošanā piedalījās vēl pieci spēcīgi sportisti,- pirmo reizi šajā sezonā sajutos pacilāti, stāvot uz goda pjedestāla.

Vai redzi sakarību?

Šīs rindas top tieši nedēļu pēc aprakstītajiem notikumiem. Smagākais fiziskais darbs rudens sezonas galvenajam startam - Latvijas čempionātam vidējā distancē un stafēte - ir paveikts. Tagad ir palikušas divas nedēļas laika, lai saprastu, kā tur vajadzēs rīkoties un veikt attiecīgu "programmēšanu."