Otrais Siguldas kausā

Pirmās sacensības pēc vasaras pārtraukuma pagājušajā nedēļas nogalē bija Siguldas kauss, kas notika tajā pašā apvidū, kur pirms gada - Turaidas gravās. Kopvērtējumu, tāpat kā pērn, veidoja kopējais divu garo distanču rezultāts. Pirms gada man tehniski neizdevās labi skrējieni un pieļāvu daudz kļūdu - pirmajā dienā vien atstāju kļūdās astoņas minūtes. Toreiz visi daudz kļūdījās, un es gandrīz iekļuvu trijniekā - ceturtā vieta aiz Timo Silda, Dmitrija Cvetkova un Kārļa Baltača. Šogad šīs sacensības gaidīju ar nepacietību un interesi - gan tāpēc, ka 2018.gadā Pasaules čempionāts notiks turpat uz dienvidiem no kartēm, kurās mēs skrējām, gan arī tāpēc, ka biju rūpīgi analizējis iepriekšējā gada kļūdas un gribēju uzzināt vai kaut ko pa gadu esmu iemācījies.

Šogad nestartēja neviens no pagājušā gada trijnieka, bet par konkurenci nevajadzētu sūdzēties - uz starta stājās Latvijas PČ izlases pārstāvji Andris Jubelis un Dāvis Dišlers, EČ startējušais Jānis Kūms un  LK līderis Kristaps Ozoliņš, kā arī vienkārši spēcīgais Anatolijs Tarasovs. Un citi. Cerēju, ka spēcīgā konkurence ļaus vairāk uzzināt par savām stiprajām pusēm un nepilnībām šādā apvidū.

Pirmās sacensību dienas distances sākums bija visādā ziņā ļoti labs. Es jutos pietiekami relaksēts un spēcīgs fiziski, ar vēlmi (izsalkumu) labi orientēties un, galvenais, psiholoģiski labi noskaņots - bez sevis vai citu kritizēšanas, ar atvērtu prātu un pārliecību, ka, ja es visu izdarīšu pareizi, es nekļūdīšos. Un pēc pagājušā gada pieredzes es zināju, ka tieši precizitātē ir mana vērtība un iespējamais pārsvars pār citiem.

Pirmās dienas distances sākums

Pirmie pieci distances kontrolpunkti nebija ļoti sarežģīti vai ar īpašiem ceļu variantiem, bet nevarēja atslābt un karte bija jālasa uzmanīgi, kā arī, kas raksturīgi šiem apvidiem, bija jāatrod vietas ar labāku skrienamību un jāizvairās no atsevišķām vietām - purvainām vietām, sakritušiem kokiem, u.c. - kuras ievērojami nobremzē.

Uz 1.kp es novirzījos pa labi, bet, šķērsojot pirmo strautu, gar to aizskrēju līdz bedrēm, no tām paņēmu virzienu, nolasīju pirmo ieloku un otrajā laidos lejā.

Uz 2.kp ar vieglumu pacēlu nelielo kalnu, koriģēju virzienu, bet ieberzos strautu krustojumā, kas bija ļoti staigns un tur zaudēju nedaudz laika. Nolasīju akmeni un tad jau redzēju kontrolpunkta prizmu.

Uz 3.kp no sākuma domāju izmantot taku, bet tad sapratu, ka mežs tajā vietā ir labi skrienams, nolaidos lejā un pa degunu, kas bija labi skrienams, uzskrēju augšā līdz kp līmenim. Tālāk jau virzienā, nolasot strautus un degunus.

Uz 4.kp skrēju virzienā nolasot reljefu un purvu pirms paša kp. Labs splitlaiks, bet racionālāk būtu bijis doties pa kreisi uz dzelteno un ņemt kp no tā.

Uz 5.kp nevarēju izlemt par ceļu variantu tāpēc nolēmu doties puslīdz taisni. Baltais mežs sākumā mani novirzīja pa kreisi, tad apliecu kalnu pa zaļo, atrodot labāk skrienamas vietas un nonācu pie bebru karaļvalsts. To pa dambi šķērsoju, ieskrienot mežā apstājos, lai konkretizētu savu un kp atrašanās vietas, un viss bija vienkārši pēc tam.

Izejot uz 6.kp, mirkli apsvēru variantu pa ceļu, bet atcerējos teorijā apspriesto par to, ka mana spēcīgā puse nav skriešana, bet gan kartes lasīšana un sapratu, ka man izdevīgāks būs taisnais variants pa labi skrienamu mežu. Pats kp gan ir riskants, bet tāds tas būtu ejot no jebkuras puses. Nolasīju visu nepieciešamo un pēc pēdējā ieloka šķēršošanas sāku uzmanīgi raudzīties apkārt - yes! drīz arī ieraudzīju kp. Šeit man no muguras pieskrēja klāt Artjoms Rekuņenko, kurš bija startējis četras minūtes pirms manis.

Uz 7.kp apsvēru kādu laiciņu paskriet pa ceļu, bet sapratu, ka tas būs lieks laika patēriņš. Skrēju taisni un par daudz lasīju karti, pirms paša kp paliekot pārāk piesardzīgs. Patiesībā vajadzēja vienkārši skriet virzienā līdz purvam, kas bija labi redzams.

Uz 8.kp bija vienkāršs etaps, kura beigās noķēru Andri Jubeli par divām minūtēm. Šajā brīdī es biju sacensību vadībā ar 21 sekundes pārsvaru pār Anatoliju Tarasovu.

Vājākais posms

Taču tad sekoja distances vājākais posms. Skriešana kopā ar citiem ir mana problēma, es to atzīstu. Pie 8.kp biju kopā ar AJ un AR un sekoja četri slikti veikti etapi.

Uz 9.kp izvairījos no etapa sākumā esošās gravas ar aizkritušiem kokiem, augstāk to šķērsoju un  vēlējos uziet uz stigas, kuru tā arī neatradu - to šķērsoju un turpināju kustību līdz pat ceļam. Lieks loks. Dzeršanās punkts (spainis) kartē ir zīmēts uz ceļa, bet realitātē bija uz stigas - sīkums, bet tomēr, ja būtu zinājis, būtu nogriezies ātrāk. Pati kp paņemšana izrādījās vienkāršāka, nekā domāju, jo precīzajā kartē varēju nolasīt dzeltenos tieši pirms kp.

Uz 10.kp pieļāvu tipisku kļūdu. Iespējams, es pārāk steidzos, metoties lejup no kalna un nepaņēmu korektu virzienu. Man škita, ka eju pa pareizo degunu, bet realitātē biju pa labi no kp. Man kļūdā sekoja arī AJ un AR. Apstājoties un neko nesaprotot, es palūkojos uz pretējo gravas krastu un sapratu, ka esm krietni pa labi. Izlaboju kļūdu.

Uz 11.kp pirmo reizi sajutu to, ka skriet ir grūtāk. Tā kā tikko biju pieļāvis divas kļūdas, nomierinājos un sāku skriet lēnāk, papildus lasīt karti, atslābu. Pats kp bija novietots ļoti skaistā vietā.

Uz 12.kp pieļāvu kļūdu, skrienot gar pašu strautu, kas gāja līkuločiem un bija ar kritušiem kokiem. Pamanīju, ka man ir atsējies inov8 (kas ir nepiedodami) un zaudēju kādas 10 sekundes, lai to sasietu. Noķēru savus kompanjonus un kalnā līdz kp jau uzkāpu kā pirmais.

Šajos etapos biju atkāpies uz 2.vietu, jau divas minūtes aiz līdera AT.

Sekoja distances un abu sacensību dienu interesantākais etaps 12.-13.:

Garais etaps

Es šajā etapā uzrādīju labāko laiku un atvinnēju 1:20 līderim, bet nedomāju, ka man bija labākais ceļa variants, jo, lai arī taisns, tas tomēr iekļāva 100m kāpumu. Domāju, ka labākais ceļa variants bija caur dzirdināšanu, pa pļavas malu, lejā gravā, augšā pa labi skrienamu nogāzi, tad pa ceļu līdz galam un lejā ielokā uz kp. Kaut ko līdzīgu paveica Andris Jubelis. Šeit redzams mūsu variantu salīdzinājums:

Līnijas savieno puktus, kur mēs atrodamies vienā un tajā pašā sekundē pēc sākuma brīža.

Es šo etapu veicu par 35 sekundēm ātrāk, bet es nedzēru dzirdināmajā punktā un kopumā skrēju ātrāk. Ja AJ būtu etapa vidusdaļu veicis gar pļavu un tomēr pacēlis vienu gravu, viņa variants būtu aptuveni 200m garāks, bet ar tikai 55m kāpumu, tātad, par 45m mazāk. Domāju, ka tā ir labāk.

Ar labi veiktu garo etapu es biju atrāvies no saviem sekotājiem un turpināju distanci vienatnē. Kad es skrēju šo distances daļu, man šķita, ka tā bija vienkārša, bet vairāki mani konkurenti kļūdījās.

Uz 14.kp centos skriet pēc iespējas taisnāk, pats kp novietojums ir ļoti vienkāršs - pie strauta.

Uz 15.kp gar strautu bija teicama skrienamība, bet kāpumā uz kp, kas atkal bija vienkāršs - akmens pie strauta - es sajutos patiešām noguris.

Uz 16.kp uzkāpu kalnā, šķērsoju ceļu, pie ierakumiem piefiksēju, ka esmu uz līnijas un laidos lejā ielokā. Skrienot lejā, jau pamanīju ieloku pretējā gravas pusē un gar to nonācu pie kp.

17.kp bija vienkāršs - lejā līdz gravai, škērsot strautiņu un, neko daudz nelasot, gar to aizskriet līdz kp. Taču es kļūdījos, skrienot pārāk tuvu strautam - daudz zaļā. Turklāt pirms paša kp bija tā sakrituši koki, ka nācās kāpt lejā līdz pašam strautam un tad atpakaļ augšā, tādējādi zaudējot laiku. Ātrāk būtu bijis skriet augstāk, kur skrienamība ir labāka.

Pie 16.kp es biju pārņēmis vadību sacensībās, un pie 17.kp mans pārsvars pār AT sasniedza 1:17.

Tad sekoja etaps, kas ir šķietama formalitāte - bez variantiem. Izejot no 17.kp nogurums bija milzīgs. Lēnām, soļiem, kāpjot kalnā es apēdu SiS kofeīna želeju ar kolas garšu (mmm..) un cerēju, ka drīz atnāks vaļā. Kad uzkāpu kalnā un sapratu, ka spainis ir krietni pa kreisi no manis, biju pārsteigts. Tikai uzliekot gps ceļu uz kartes es sapratu, ka arī šeit spainis neatradās tieši tur, kur kartē iezīmēts un tādēļ bija jāveic lieki metri. Pašu kp es ieraudzīju jau skrienot lejā pa kalnu.

Uz 19.kp: Pacēlu kalnu. Želeja laikam bija jau iedarbojusies, jo atkal spēju uzskriet kalnā! Tad atkal lejā līdz strautiņiem, no turienes virzienā līdz nākamajiem, nolasīju karti pie virsotnes starp strautiem, tad uzķēru izzūdošo taku un lejā pa ieloku pēc kp.

Uz 20.kp sapratu, ka nekādu vairiantu nav un tikai kaplēju līdz virsotnei, no kuras piesardzīgi virzienā skrēju uz kp. Izdevās. Joprojām biju vadībā, taču pārsvars, galvenokārt vāji veiktā 18.etapa dēļ, bija sarucis līdz 33 sekundēm.

Uz 21.kp ceļot kalnu man tā aizgāja ciet, ka uz ceļa es nesapratu, kur esmu. Es gribēju pacelt līdz dzeltenajam un nesparatu, kāpēc mans dzeltenais izskatās pēc izcirtuma. Pēc apjukumā zaudētām sekundēm un novirzīšanās pa kreisi (man nav izskaidrojuma), es skrēju lejā gravā, protams, biju krietni par zemu un nācās gar strautu skriet uz kp. Tieši pirms kp es pēkšņi sastapos ar nāvīgu zaļo, kas kartē nav iezīmēts. Šaubas par to vai es tiešām varētu būt paskrējis garām punktam tika pārsvarētas pāris sekundēs, tad es škērsoju strautu vienreiz un otreiz, apejot zaļo, un nonācu punktā, kur varēja padzerties. Lai arī finišs bija ļoti tuvu, es iespēju izmantoju.

Šeit AT zaudēju 46 sekundes un vadību.

Uz 22.kp arī mani, kā lielāko daļu manu konkurentu, māca vēlme izskriet uz ceļa, bet es sevi saņēmu rokās un skrēju taisni, kas, protams, bija ātrāk. Biju novirzījies pa kreisi, uz takas pielaboju savu trajektoriju un devos pēc kp. Samērā slikti caurredzamajā mežā mirkli apstājos, līdz ieraudzīju prizmu pa labi no sevis.

Uz 23.kp sapratu, ka kontrolpunkts ir ārkārtīgi sarežģīts - bedre zaļajā. Ļoti uzmanīgi paņēmu virzienu no krustojuma un lasot visu - neizteikto reljefu un vēl mazāk izteikto veģetāciju - punktam uzgāju tieši virsū. Yes!

Uz pēdējo kp es darīju kā jau daudzviet citur distancē - gāju taisni. Variantam pa pļavu, apejot mežu un grāvi, zaudēju 30 sekundes. Galvenokārt tāpēc, ka šeit bija viena no retajām kopumā precīzās kartes neprecizitātēm - tiltiņš/dambis nebiju un nācās grāvi škērsot teju vai peldus. Izkāpjot no ūdens, centos piespiesties, bet kājas neklausīja. Gps salīdzinājumā redzams, ka lielāko daļu laika zaudēju tieši šķērsojot grāvi:

Finišā gan pastrādāju un otrajam labākajam elites splitlaikam atspēlēju 5(!) sekundes. Nekas tādas vēl ar mani nebia noticis.

Taču ar ātru finišu vien bija par maz, lai pieveiktu AT, kurš ar līdzīgu ātrumu distances beigu daļā bija noturējis savu 21.etapā iegūto pārsvaru. Pēc pirmās dienas starpība bija 18 sekundes.

Otrā diena

Pēc pirmās dienas rezultāts bija iepriecinošs - mēs ar AT bijām atrāvušies no visiem citiem par gandrīz 7 minūtēm. Tas nozīmēja, ka, ja vien kāds no mums neizdarīs kaut ko muļķīgu, cīņa par uzvaru notiks starp mums.

Diemžēl nebija pats labākais atjaunošanās process, jo neizdevās pietiekami daudz paēst un arī E. pa nakti nebija apmierināts ar sistēmu un miegs sanāca saraustīts un īss. Ja šīs sacensības būtu augstāk manu prioritāšu skalā, tad gan jau tāda situācija nebūtu pieļauta. Bet nu bija tā kā bija un bija jāpaveic labākais ar to, kas konkrētajā dienā dots. Kā vienmēr.

Es vēlējos uzvarēt.

Uzsāku distanci mierīgi un kontrolēti. Ne ar tādu sparu, kā iepriekšējā dienā, bet ar labu attieksmi. Agri vien es sapratu, ka fiziskās sajūtas ir tālu no vēlamām un vakar noteikti biju spēcīgāks. Arī laika apstākļi bija karstāki, un man nācās sev atgādināt, ka grūti būs visiem.

Uz 1.kp skrēju virzienā līdz vakar ievērotajam kalnam, tad lejā, līdz strautam, tam pāri. Stop, kur ir kp? Redzams pa kreisi.

Uz 2.kp virzienā, piekoriģējot ar zaļajiem, tad gar virsotni (jau šeit uzskriet kalnā nebija viegli). Lejā, piefiksējot akmeņus pie strauta, augšā un jau redzu kā Dāvis Dišlers, kurš startēja 2 minūtes man priekšā, atzīmējas kontrolpunktā.

Uz trešo izlemju neriskēt, aizskrienu līdz ceļa līkumam, no tā eju uz kp, ignorēju DD muguru un dodos tieši ielokā pēc kp.

Uz 4.kp sākumā apliecu grūti skrienamus strautus un pēc tam laižos lejā. Kontrole nedaudz zūd, bet zinu, ka sliktākajā gadījumā punktu izcels DD, Kurš ir augstāk nogāzē. Tas nav nepieciešams - uzeju tieši virsū kp. DD ir priekšā. 

Uz 5.kp. Paceļu kalnu, nonāku uz ceļa. Gar strautu, attālinos no tā pietiekami, lai noskrietu tieši starp klintīm. Atzīmējos. DD aizskrien pa strautu, es stāvu un domāju variantu. Atzīmējoties 5.kp, man ir dalīts dienas labākais laiks ar AT.

Uz 6.kp pieļauju kļūdu. No sākuma smagi iet ar kalna pacelšanu principā pa klinti, pēc tam izlemju skriet pa leju, ar cerību, ka pa pļavām būs iemītas takas, Tā nav. Skrienamība visur ir slikta. Ceļš augšup kalnā pēc kp ir smags. AT uzrāda labāko laiku etapā ar 26 sekunžu pārsvaru, skrienot augšā un kp paņemot no augšējās takas.

Seko vāji izpildīti etapi.

Uz 7.kp ilgi apsveru variantus. Zinu, ka taisni nedrīkst iet, jo tur esošais zaļais ir iespiedies atmiņā no pagājušā gada. Iešu uz ceļu. Noguruma dēļ neizturu un noripinos lejā uz ceļu, praktiski pretēji etapa virzienam. Skrienot pa ceļu vēl redzu DD muguru priekšā, bet investēju laiku dzirdināmajos kp un viņu pazaudēju. Skriet pa ceļu ir grūti. Eju mežā, gravu šķērsot sarežģīti, mežs ir zaļš.

Uz 8.kp. Izskrienot no kp ir ļoti viegla skriešana - tur noteikti vajadzēja arī iet uz 7.kp. Ja nebūtu tik karsti, tad noteikti nevajadzētu apmeklēt spaini, jo tas nesanāk pa ceļam. Bet es tomēr vēl padzeros un sāku kāpt zaļajā kalnā. Tad laižos lejā un atkal ceļu. Nonāku pie ielokiem - kp nav. Kur ir? Augstāk. Kļūda.

Pie 8.kp es jau esmu tikai 3.vietā, 2:15 aiz AT.

Uz 9.kp izlemju kāpt no sākuma, tad skriet pa kori un taku, cerībā, ka iepriekšējie startētāji būs ieminuši taku. Pirmkārt jau kāpums mani nobeidz. Lai arī es kāpju lēnām, tāpat gribās vienkārši apstāties un nedaudz paelpot. Kalna korē nav daudz labāk - skriet ir grūti, zaļais. Tomēr šis variants izrādās krietni labāks par taisno un es iegūstu laiku.

Uz 10.kp skrienu virzienā ar domu uzķert taciņu, bet novirzos pa kreisi un nākas labot kļūdu. Ejot 10.kp, ieraugu priekšā Miku Puriņu, kurš startēja 8 minūtes pirms manis.

11.etaps ir fiziski smags, bet es uzmanīgi nolasu savu atrašanās vietu pie strauta, sajūtu to kalnā pirms kp un, laižos lejā, precīzi uz kp. Pasaucu MP, kurš ir nedaudz kļūdījies.

Uz 12.kp skrienu pa nogāzi, bet acīmredzot purvā novirzos pa labi, un, nonākot pie tērcītes, nesaprotu, kāpēc nevaru ieraudzīt kp. MP atmaksā manu laipnību un pasauc mani augstāk.

Uz 13.kp man ir labākais etapa laiks. Sākotnējais plāns ir skriet vairāk vai mazāk taisni, bet tad es ieraugu, cik laba skrienamība ir gar strautu un mainu plānu. Atkal saskrienamies ar MP, pārmijam pāris vārdus par to, cik briesmīgi katrs jūtamies, un tad jau atrodam punktu bez problēmām.

Esmu samazinājis atstarpi pret AT līdz 1:04.

Uz 14.kp ir ļoti smagi. Lēnām kāpju visu garo kāpumu līdz pat virsotnei. Tad uzmanīgi nolasu reljefu un laižos lejā pa vajadzīgo ieloku. Esam kp rajonā, bet es nevaru ieraudzīt kp lukturi. Nedaudz pastāvu, līdz MP atkal pasauc. Daudzi konkurenti šeit kļūdījās un mēs, viņus neredzot, apsteidzam DD, AJ, Andri Cānu, kuri visi kopīgi ir pieļāvuši kļūdu uz šo kontrolpunktu. Arī AT pieļauj kļūdu uz šo kp un es piepeši esmu vadībā gan dienas (-0:42) gan kopējā (-0:24) vērtējumā.

Uz 15.kp ar MP ņemam dažādus variantus un tie abi izrādās vienlīdz ātri, jo, par pārsteigumu, skrējiens gar tērcīti ir pietiekami raits. Iespējams tāpēc, ka tas ir viegls downhill. 

Uz 16.kp es pārliecinu MP, ka ir jāskrien pa labi, uz ceļu, pa to augšā, un tad lejup uz kp, bet citi ņem kreiso variantu un tas ir vismaz tikpat ātrs. Es šajā etapā jūtos ārkārtīgi noguris, kāpju pāri pirmajam kalnam, kad noskrienu uz ceļa, no sākuma nesaprotu, kur tieši esmu un un sāku skriet nepareizajā virzienā. Tad izlaboju kļūdu, kārtīgi padzeros un sāku smagu skrējienu pa ceļu augšup. Es pāris soļus pa ceļu pat eju. Kad nokāpju no ceļa un sāku kāpienu apvidū, es atkal izņemu SiS želeju un lēnā garā to izdzeru. Tas, ka man tik ļoti tā garšo, norāda, ka organismam tiešām tajā brīdī to vajag. MP atraujas no manis, bet kļūdas kp rajonā. Atzīmējos padsmit sekundes pēc viņa un, kāpjot kalnā, ieraugu pretim skrienam grupu DD, AJ un AC. Tajā brīdī liekas, ka mūsu variants ir bijis labāks.

Mans fiziskais vājums šajā etapā izmaksā man uz īsu brīdi iegūto vadību, un AT iegūst pārsvaru, kuru turpmāk arvien palielina.

Uz 17.kp 20-25 sekundes ātrāk būtu bijs skriet apkārt pa ceļu, nevis izmantot lielo stigu.

Uz 18.kp esmu noķēris MP un viņš mūs aizved uz kp.

Uz 19.kp es atkal iegūstu vadību un bez problēmām atrodam dzirdināmo kp.

Uz 20.kp viss sākas ar to, ka sāku skriet nepareizajā virzienā, bet ātri attopos. Mikus man jautā vai skriesim pa stigu, bet es neredzu kreiso variantu pa stigu un dzelteno, tāpēc atbildu, ka viss vienalga, ejam taisni. Tā nebija laba ideja. Kartē ielasos tikai uz nelielā kalniņa starp grāvjiem. Kopā šajā etapā zaudēju 51 sekundi AT un viņa pārsvars ir pieaudzis jau līdz 2:48. Distances pēdējā daļā viņš gan skrien ātrāk par mani, gan arī kļūdās mazāk, t.i., nekļūdās.

Skrienot uz pļavu, es nonāku pie plata grāvja. Pēc vakardienas pieredzes es ceru, ka grāvī būs tikai ūdens un tam ātri varēs pārbrist pāri, tāpēc lecu iekšā. Nepareizi. Grāvis ir vienkārši šķidri dubļi, un es to škērsoju kādas 25 sekundes, kā arī iegūstu vienmērīgu dubļu krāsas paskatu. Skaisti. Tam bonusā vēl seko skrējiens pa nātrēm aizaugušu pļavu. AT zaudēju vēl 42 sekundes. Mikus sekmīgi bija atradis pārkritušu koku un trāpījis uz iemītu taku pļavā, tāpēc es knapi redzu viņa muguru uz takas etapā uz 21.kp.

Seko formalitātes - etapi uz 22. un 23.kp, kur es cenšos uzspiest, bet netieku zem 4min/km. Uz pēdējo kp MP vienkārši aiziet no manis, finišā tomēr saņemos un uzrādu 3 sekundes sliktāku laiku kā pirmajā dienā.

Un tad?

Rezultāts ir vēl viens otrais laiks dienā un otrā vieta kopvērtējumā. Atšķirības palielinās - AT kopvērtējumā zaudēju 3:54, bet trešajai vietai - Kristapam Ozoliņam - vinnēju 14:29.

Vai es varēju uzvarēt? Jā, ja būtu mazāk kļūdījies, bet pavisam nekļūdīties arī nebija iespējams - šis apvidus veids man tomēr ir pārāk nepazīstams. Turklāt gan pirmās gan otrās distances beigās laiku varēja zaudēt, ja nepaveicas.

Bet es esmu apmierināts ar rezultātu un to, kā man izdevās uzlabot savu sniegumu, salīdzinot ar pagājušo gadu. Fiziski es nejutos spoži, bet citiem laikam gāja vēl grūtāk. Šīs sacensības bija četru nopietnu treniņnedēļu kulminācija, tāpēc esmu apmierināts, ka tiku līdz galam.

Par šo apvidu kā 2018.gada PČ norises vietu man nav šaubu - tas ir piemērots un atbilstošs. Ir iespējams izplānot interesantas un sarežģītas distances, kas tajā pašā laikā ir pietiekami fiziski izaicinošas, bet skrienamas. Jā, arī es nevarēju uzskriet kalnos un ik pa brīdiem iestrēgu kaut kādos zaļajos, bet es uzskatu, ka tas viss ir labojams vienkārši - ar treniņiem.  Četru gadu laikā ir iespējams apgūt jaunu sporta veidu profesionālā līmenī, kur nu vēl specifiski sagatavoties noteiktam apvidum! Līdzīgi kā gatavojoties sacensībām ārzemēs, ir jāpiedalās nometnēs līdzīgos apvidos, lai saprastu to, kā tur orientēties, tas ir jādara arī šeit. Un atbilstošām fiziskajām prasībām ir atbilstoši jātrenējas.

Atbilstoši treniņi pēc pāris atpūtas dienām turpināsies arī man - atbilstoši tam, kas mūs sagaidīs Latvijas čempionātā vidējā distancē un stafetē.