Pirms pusotras nedēļas es piedalījos Cēsu rudens sacensībās garajā distancē un sprintā. Šīs sacensības izmantoju kā iespēju nezaudēt sacensību ritmu starp Latvijas čempionātu un Pasaules kausu un, kā vienmēr, vēlējos uzvarēt.
Garā distance bija patīkama, jo jutos ļoti labi un visu laiku varēju skriet ļoti ātri. Apvidus arī to atļāva, jo bija samērā skrienams un ar lēzenu reljefu. Man, līdzīgi kā citiem Rīgas orientieristiem, Vidzemei raksturīgie apvidi prasīja daudzus gadus, lai tiem piemērotos, bet nu varu teikt, ka zināmā mērā esmu to sapratis.
Katru reizi, kad es noskrienu ar maz kļūdām, gribās teikt, ka distance bija saplānota vienkārši un tas liek apšaubīt manas spējas novērtēt distanču sarežģītību, bet varbūt tiešām katru reizi, kad distance ir vienkārša, es noskrienu ar maz kļūdām?
Diemžēl Cēsu rudens garajā distancē pieļāvu vienu samērā lielu kļūdu:
Izgāju no 11.kp ar domu skriet līdz atklātā purva stūrim, no turienes ņemt virzienu un pa ceļam nolasīt zīmīgo ieloku tieši pirms kontrolpunkta.
Iespējams mani ietekmēja M18 grupas skrējējs, kurš man pievienojās kontrolpunkta meklējumos un varbūt nepareizi bija domāt, ka jāceļ kalns, bet gps redzams, ka nepareizs gluži vienkārši bija virziens, un es zinu, ka nepareizi biju sapratis (5m) augstumlīknes, domādams, ka kontrolpunkts būs ieloka pašā augšā. Brīdī, kad biju apstājies virs kontrolpunkta, man šķita, ka esmu jau daudz par tālu un atgriezos vietā, kur man pirmo reizi likās, ka būtu jābūt kontrolpunktam. Tad uztvēru pushorizontāles kalniņu un aizskrēju pēc kontrolpunkta.
2 minūtes zudušas.
Pēc distances es uzskatīju, ka šis kontrolpunkts bija sarežģītākais distancē. Vai tā bija un tāpēc es uz to kļūdījos, vai arī man tā šķita, jo es kļūdījos?
Par laimi, šoreiz konkurences un paša skriešanas ātruma dēļ varēju atļauties šādu kļūdu un tāpat uzvarēt. Patiesībā bieži uzvarēt negadās, tāpēc jo lielāks prieks.
Nākamajā dienā laiks kārtējo reizi paskriet pa Cēsīm. Jāsaka, ka šobrīd sajūta ir tāda, ka Cēsis es pārzinu labāk par jebkuru citu Latvijas pilsētu, izņemot dzimto Rīgu. Lai vai kā, katru reizi sacensībām jāpieiet ar pārliecību, bet pietāti, vienalga cik pazīstamā apvidū tās notiktu.
Distances laikā bija jūtams, ka sprinta prakse pēdējos mēnešos ir bijusi teju nekāda - pēdējo reizi sacensībās skrēju sprintu LČ jauktajā sprinta stafetē jūnijā.
Tādēļ arī tik vienkāršajā distancē savācās 24 sekundes kļūdās. Pat izvairoties no tām, es nebūtu spējis cīnīties ar sprinta meistaru Artūru Pauliņu, kuram zaudēju 55 sekundes. Jātop ātrākam.
Diemžēl labā forma, kas bija vērojama Cēsu rudenī un vēl pāris Nakts Magnētos, kur uzspodrināju savas nakts orientēšanās iemaņas, izbeidzās saspringtajā nedēļā pirms O!Festivāla Ventspilī, kura organizēšana bija prioritāte. Neizdevās veiksmīgi kombinēt darbu un intensīvus treniņus, un mani noķēra apkārt klejojošais vīruss. Kārtējo reizi saņemu jau apnikušo mācību, ka visu reizē nevar.
Līdz startam Pasaules kausa posmā Šveicē šobrīd ir palikušas mazāk par četrām dienām un 100% vesels vēl joprojām neesmu. Tādēļ ļoti spožu rezultātu tur nevarēs gaidīt. Es ceru atsākt kvalitatīvi trenēties, jo nedēļu pēc tam plānots starts Mannā un Mannakorten, vēl nedēļu vēlāk nedēļas nogale ar izlases nākotni, oktobra beigās Smalandskavlen stafetes un ar to arī 2014.gada sezona beigsies un es vēlos to pabeigt uz augstas nots.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru