Treniņi

Daudz kas ir noticis kopš pēdējā sakarīgā raksta blogā, bet nav bijis atbilstoši daudz laika par to reflektēt. Arī šoreiz negaidiet jēgpilnu vēstījumu par sportista dzīvi, bet gan īsu atskatu uz notikušo:

Novembrī atsāku kārtīgi trenēties ar skatu uz nākamo sezonu.

Novembra vidū ar Ausekļa kluba biedriem devāmies uz nometni Kuldīgā, kurā man šoreiz bija trenera loma. Es plānoju distances, parūpējos par organizatorisko pusi un vairākos treniņos arī izvietoju kontrolpunktus. Paldies kluba biedriem par dalību, un vietējiem orientēšanās klubiem - OK Ziemeļkurzeme, TOK Taka - par atbalstu!

5-6 sarežģītākais etaps nometnē?

Novembrī noskrēju 345km un kopā trenējos 45h. Novembris vēl bija praktiski tikai aerobā darba mēnesis, kurā centos pagarināt garos treniņus un uzsākt vieglus spēka treniņus.

Decembra sākumā treniņus papildināju ar garajiem submax intervāliem, kas patīkami atsvaidzina sajūtas un teorētiski uzlabo manu soli, vielmaiņu un kāpina anaerobo slieksni. Decembra beigas starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu pavadīju Madonas slēpošanas trasē "Smeceres sils", kur kopā ar kluba biedriem kārtīgi pavācām apjomu slēpojot un skrienot. No šīs nometnes noteikti atmiņā paliks pats pirmais treniņš, kurā mēs ar Zigmāru netīšām noskrējām 40km.

Smeceres silā 4,5 dienās pavisam satrenējos 17h, bet ne tuvu nebiju ražīgākais apjoma vācējs kluba biedru vidū.

Šoreiz bezizmēra pateicības sniedzamas treneres Baibas virzienā, kura vienatē savāca visu baru.

Nometnes meistarības - duatlona - finišā.

Decembrī kopā 367 noskrieti km un 48h.

2015.gads iesākās ar saturīgāko Latvijas izlases nometni, kurā man līdz šim bijis gods būt. Lokācija atkal bija Kuldīga un tēma - sprints. Vieslektors Tuomo Makela izklāstīja savus treniņu principus, ar kādiem no viduvēja meža orientierista viņš pārvērtās par top6 PČ sprinta orientieristu. Viņa stāstītajā es saklausīju apstiprinājumu tam, ko mēs jau klubā un īpaši sarunās ar Miku bijām sapratuši paši, bet netrūka arī daudz jaunas informācijas. Un vienmēr noder atgādinājums, ka, lai sasniegtu labu rezultātu, ir jāstrādā ļoti specifiski.

Skaidrs, ka šobrīd Latvijā pārsvērsties par sprinta orientieristu (kas principā nozīmētu mežā kāju vairs nespert) būtu neprāts, jo vienkārši ir pārāk maz sprinta sacensību un sprinta distances prestižs (un kvalitāte) joprojām ir otrklasīgs salīdzinot ar meža distancēm, bet orientēšanās sprints ir tas, kas man patīk, sanāk un kāpēc lai es nepievērstot tam vēl vairāk? It īpaši tādā situācijā, kādā Latvijas izlase ir nonākusi šobrīd, kad 50% startu PČ būs sprinta distancēs?

Nometnē skrējām arī divas sacensību imitācijas un mani rezultāti bija pietiekami optimismu raisoši.

Izlases treneri, manuprāt, šoreiz bija izdarījuši ļoti labu darbu.
3D rerun no individuālā sprinta treniņa.