Katru rudeni ir ne tikai jārunā par to, ka ir jāveic pagājušās sezonas analīze un jānosprauž jauni mērķi, bet tas arī reāli jādara. Šobrīd itin saspringtajā dienu ritējumā es atradu pāris stundas, kad piesēsties un pārskatīt skaitļus, sajūtas un likumsakarības pagājušā gada treniņos un sacensībās.
Man patīk skaitļi - tie ir skaidri, nepārprotami, ar tiem var viegli modelēt un to būtība ir objektīva. Tāpēc mana sezonas analīze parasti un arī šoreiz ir bijusi ļoti matemātiska.
Treniņu statistika pa gadiem:
Kā redzams, šogad treniņu apjoms ir bijis ļoti zems, salīdzinot ar iepriekšējie gadiem. Pavisam vienkārši sakot - esmu trenējies mazāk.
Lai arī rezultāti šogad ir bijuši labāki, nekā jebkad, es tomēr domāju, ka ilgtermiņa attīstībai nepieciešams trenēties vairāk. Jaunais izlases treneris ir skaidri noteicis mērķi - 600h gadā un es domāju, ka jaunajā sezonā es varu tikt līdz 500. Citi teiktu, ka akls mērķis kaplēt stundas nav sakarīgs, bet es zinu, ka treniņu kvalitāti jau pārāk krasi es neuzlabošu, tādēļ treniņu daudzums ir vērā ņemams rādītājs.
Sacensību statistika pa gadiem:
Šogad esmu piedalījies daudz mazāk sacensībās - mačos noskrietas "tikai" 37 distances. Arī izvēlētās sacensības ir bijušas īsākas - šogad skrieto garo distanču skaita samazinājums pret citiem gadiem ir vairāk nekā divkārtējs. Ātrums turpina pieaugt, kļūdu procents - samazināties. Tas ir patīkami.
Šogad varu saskaitīt tikai 3 distances, kurās mierīgi varēju arī nestartēt - tās man kā sportistam neko nedeva. Tas ir labs skaitlis. Tomēr nākamgad es gribētu startēt vēl mazāk sacensībās - ideāls variants ir sacensības ne biežāk kā reizi divās nedēļās - tad pietiek laika visādā ziņā atjaunoties. Taču jau tagad man ir ieplānotas 28 sacensību distances nākamajā sezonā. Jāmācās labāk atjaunoties un izvirzīt stingrākas prioritātes.
Atskats uz sezonu prozā:
Bāzes periods
Ziemas mēneši pagāja neierasti. Ziemā vēl bija cieša sadarbība ar treneri
E.B. un es centos pielāgoties jaunām prasībām un treniņu shēmām. Ziemā
svarīgākais bija ārkārtīgi uzmanīgi kāpināt aerobo apjomu, pārsvārā vienkārši skrienot. Spēka treniņi praktiski gandrīz nemaz neeksistēja. Janvārī, manuprāt,
izdevās sasniegt labu treniņu līmeni, taču tam sekoja divi mēneši, kad
kritās apjoms dažādu iemeslu dēļ. Viens no tiem - martā notika
gatavošanās Eiropas čempionātam.
Bāzes periods
|
h
|
km
|
Novembris
|
28.54
|
275
|
Decembris
|
45.08
|
420
|
Janvāris
|
52.37
|
464
|
Februāris
|
32.25
|
273
|
Marts
|
36.19
|
370
|
Eiropas čempionāts un sezonas pirmā puse
Domāju ka EČ bija izdevies sagatavoties optimāli, bet diemžēl visu sabojāja kaut kāda mistiska slimības, kas mani pilnībā nokāva čempionāta laikā un vēl nedēļu pēc tam.
Sekoja ilgs sacensību periods, kad treniņu apjoms bija aptuveni 6h un 50km nedēļā. Šajā periodā pārsvarā bija labs sniegums sacensībās - medaļa LČ naktī, pieklājīgi noskriets sprints Zviedrijā, bet norakta 10MIla, LČ sprints (1 sekunde līdz medaļai), A2 un RČ stafešu uzvaras.
Lai arī līdz Baltijas čempionātam es biju demonstrējis labu sniegumu, garajā distancē mans ātrums bija tālu no kārotā un 27.vieta izklausās nožēlojami. Stafete nākamajā dienā savukārt atnesa vienas no sezonas labākajām sajūtām un ātrumu, taču orientēšanās (ne)precizitāte neļāva sasniegt maksimālu sniegumu.
Jukola pagāja kā briesmīgs murgs, kam vienkārši nevarēju sagaidīt beigas, smagais apvidus mani nobeidza jau pašā sākumā un, tā kā nespēju paskriet, es nespēju arī paorientēties un viss bija slikti. Interesanti, ka aptuveni 45h vēlāk es atkal lidoju Tallinas orientēšanās nedēļas sprintā, kur uzrādīju vienu no sezonas kvalitatīvākajiem rezultātiem - 6.vietu spēcīgā konkurencē.
Bija pienācis brīdis, kad ziemā ieliktais darbs beidza dot augļus un spēki gāja mazumā. Jaukto sprinta stafeti vēl kaut kā nomocīju (3.vieta), bet uz Kāpu jau bija čau! Tīri uz gribasspēku noturējos "pirmajā ešalonā" - 11.vieta kopvērtējumā.
Pēc Kāpas sekoja neliels atslābums - nedēļu trenējos ļoti maz un haotiski un tad kopā ar Latvijas izlasi braucu uz Itāliju. Pavadītais laiks tur bija iedvesmojošs. Redzētais un pārrunātais lika man saņemties un sagatavoties sezonas otrajai pusei. Kā jau ierasts - sezonas otrās puses centrālais notikums ir LČ vidējā distancē un stafetē.
Jūljā jau uz savu galvu trenējos 9-12h nedēļā, iekļaujot spēka treniņu, 2-3 ātrus treniņus un viens no tiem bija specifisks stafetes treniņš. Pašsajūta strauji uzlabojās.
Sezonas otrā puse
Orientēšanās sezona Latvijā atsākās ar Siguldas kausa sacensībām karstuma rekorda apstākļos. Ekstrēmo apstākļu dēļ grūti patiekt kaut ko par manu tā brīža formu, bet tā bija labāka kā daudziem spēcīgiem konkurentiem tajā brīdī un izcīnīju 2.vietu.
Pēc Siguldas kausa sākās specifiska gatavošanās LČ, kas ilga 5 nedēļas un iekļāva daudz ātruma treniņus. Gatavošanos LČ un sniegumu tajā es jau detalizēti aprakstīju, tādēļ nav vērts īpaši atkārtoties. Intersanti, ka paša apjomīgākā treniņu posma vidū izdevās arī ļoti labi startēt Malienas kausā (2.vieta), it īpaši vidējā distancē tur.
LČ, kaut gan vidējā distancē nedaudz izgāzos (7.vieta), pieļaujot kļūdas un kļūdiņas, stafetē man izdevās parādīt labāko sniegumu jebkad un tas sniedza gandarījumu, pat ja mēs neuzvarējām. Fakts, ka es spēju no sevis izdabūt maksimumu, arī kalpoja kā pašpārliecinātības deva.
LČ forma noturējās vēl līdz Cēsu rudens sacensībām (1.vieta), taču pēc tam, maucot Nakts Magnētus, saķēru kaut kādu slimību, kuru centos ignorēt un tāpat piedalīties PK posmā Šveicē, taču tagad ar pilnu pārliecību varu teikt, ka tā bija liela kļūda - joprojām neesmu atguvis 100% veselību un prātīgāk noteikti būtu bijis vispirms tapt veselam un tikai tad skriet.
Biļetes bija nopirktas arī uz Zviedriju, lai piedalītos Mannā, ko es arī paveicu, bet jau galīgi noslimojies, netrenējies un bez motivācijas.
Secinājumi
Patiesībā jau viss ir vienkārši: ja kaut ko trenē regulāri, sistemātiski un daudz, tad to arī satrenē, ja netrenē - tad nesatrenē.
Skaidri redzama tendence sezonas sākumā - sacensībās, kuras nebija garas un smagas man gāja ļoti labi, bet līdzko vajadzēja lielāku izturību vai jaudu, rezultāti bija vienkārši katastrofāli. Ar orientēšanos bija tieši tāpat - ja apvidus bija labi skrienams, nekādu problēmu - ja vajag vairāk spēka un uzmanības pievērst tam, kā vispār kustēties uz priekšu, tad arī radās kļūdas.
Un par šīm tendencēm nav ko brīnīties - jā, es ziemā skrēju daudz, taču pārsvarā deldēju asfaltu un to darīju ne pārāk garos treniņos un iepriekšējās ziemās ierasto kāju spēka treniņu praktiski nebija.
Šoreiz ar mazāku depresiju kā parasti izdevās pārvarēt vasaras pārtraukumu un mani priecē, cik prātīgi man izdevās sagatavoties Latvijas čempionātam. Tas ir tālu no perfekta, protams, taču liels apjoms, specifiski spēka treniņi un liels, kaut gan ne ļoti pareizs, ātruma darbs daļēji arī apvidū, deva nepieciešamās fiziskās īpašības, lai cīnītos par medaļām Latvijas čempionātā, taču pievīla orientēšanās tehnika, kuras trenēšanai mēģināju darīt mazāk, bet precīzāk.
Šogad īpaši grūti man bija tikt galā ar situācijām, kad galvenais mērķis ir aiz muguras. Pēc EČ man bija sajūta, ka sezona ir galā, kaut gan tā knapi bija sākusies. Pēc LČ es tā arī neatguvos.
Tas viss tiek ņemts vērā, jau gatavojoties nākamajai sezonai. Es saprotu, ka krasi mainīt savu dzīves un sporta līdzsvaru neesmu gatavs un tādēļ arī lielu un strauju progresu es negaidu, bet iepriekšējā sezonā pieredzētais lika man saprast, ka neatlaidība tiek atalgota.
Viss ir vienkārši - ir jāizvirza mērķi, jāizplāno, kā tos sasniegt un tad jāseko plānam.
Lai arī līdz Baltijas čempionātam es biju demonstrējis labu sniegumu, garajā distancē mans ātrums bija tālu no kārotā un 27.vieta izklausās nožēlojami. Stafete nākamajā dienā savukārt atnesa vienas no sezonas labākajām sajūtām un ātrumu, taču orientēšanās (ne)precizitāte neļāva sasniegt maksimālu sniegumu.
Jukola pagāja kā briesmīgs murgs, kam vienkārši nevarēju sagaidīt beigas, smagais apvidus mani nobeidza jau pašā sākumā un, tā kā nespēju paskriet, es nespēju arī paorientēties un viss bija slikti. Interesanti, ka aptuveni 45h vēlāk es atkal lidoju Tallinas orientēšanās nedēļas sprintā, kur uzrādīju vienu no sezonas kvalitatīvākajiem rezultātiem - 6.vietu spēcīgā konkurencē.
Bija pienācis brīdis, kad ziemā ieliktais darbs beidza dot augļus un spēki gāja mazumā. Jaukto sprinta stafeti vēl kaut kā nomocīju (3.vieta), bet uz Kāpu jau bija čau! Tīri uz gribasspēku noturējos "pirmajā ešalonā" - 11.vieta kopvērtējumā.
Pēc Kāpas sekoja neliels atslābums - nedēļu trenējos ļoti maz un haotiski un tad kopā ar Latvijas izlasi braucu uz Itāliju. Pavadītais laiks tur bija iedvesmojošs. Redzētais un pārrunātais lika man saņemties un sagatavoties sezonas otrajai pusei. Kā jau ierasts - sezonas otrās puses centrālais notikums ir LČ vidējā distancē un stafetē.
Jūljā jau uz savu galvu trenējos 9-12h nedēļā, iekļaujot spēka treniņu, 2-3 ātrus treniņus un viens no tiem bija specifisks stafetes treniņš. Pašsajūta strauji uzlabojās.
Sezonas otrā puse
Orientēšanās sezona Latvijā atsākās ar Siguldas kausa sacensībām karstuma rekorda apstākļos. Ekstrēmo apstākļu dēļ grūti patiekt kaut ko par manu tā brīža formu, bet tā bija labāka kā daudziem spēcīgiem konkurentiem tajā brīdī un izcīnīju 2.vietu.
Pēc Siguldas kausa sākās specifiska gatavošanās LČ, kas ilga 5 nedēļas un iekļāva daudz ātruma treniņus. Gatavošanos LČ un sniegumu tajā es jau detalizēti aprakstīju, tādēļ nav vērts īpaši atkārtoties. Intersanti, ka paša apjomīgākā treniņu posma vidū izdevās arī ļoti labi startēt Malienas kausā (2.vieta), it īpaši vidējā distancē tur.
LČ, kaut gan vidējā distancē nedaudz izgāzos (7.vieta), pieļaujot kļūdas un kļūdiņas, stafetē man izdevās parādīt labāko sniegumu jebkad un tas sniedza gandarījumu, pat ja mēs neuzvarējām. Fakts, ka es spēju no sevis izdabūt maksimumu, arī kalpoja kā pašpārliecinātības deva.
LČ forma noturējās vēl līdz Cēsu rudens sacensībām (1.vieta), taču pēc tam, maucot Nakts Magnētus, saķēru kaut kādu slimību, kuru centos ignorēt un tāpat piedalīties PK posmā Šveicē, taču tagad ar pilnu pārliecību varu teikt, ka tā bija liela kļūda - joprojām neesmu atguvis 100% veselību un prātīgāk noteikti būtu bijis vispirms tapt veselam un tikai tad skriet.
Biļetes bija nopirktas arī uz Zviedriju, lai piedalītos Mannā, ko es arī paveicu, bet jau galīgi noslimojies, netrenējies un bez motivācijas.
Secinājumi
Patiesībā jau viss ir vienkārši: ja kaut ko trenē regulāri, sistemātiski un daudz, tad to arī satrenē, ja netrenē - tad nesatrenē.
Skaidri redzama tendence sezonas sākumā - sacensībās, kuras nebija garas un smagas man gāja ļoti labi, bet līdzko vajadzēja lielāku izturību vai jaudu, rezultāti bija vienkārši katastrofāli. Ar orientēšanos bija tieši tāpat - ja apvidus bija labi skrienams, nekādu problēmu - ja vajag vairāk spēka un uzmanības pievērst tam, kā vispār kustēties uz priekšu, tad arī radās kļūdas.
Un par šīm tendencēm nav ko brīnīties - jā, es ziemā skrēju daudz, taču pārsvarā deldēju asfaltu un to darīju ne pārāk garos treniņos un iepriekšējās ziemās ierasto kāju spēka treniņu praktiski nebija.
Šoreiz ar mazāku depresiju kā parasti izdevās pārvarēt vasaras pārtraukumu un mani priecē, cik prātīgi man izdevās sagatavoties Latvijas čempionātam. Tas ir tālu no perfekta, protams, taču liels apjoms, specifiski spēka treniņi un liels, kaut gan ne ļoti pareizs, ātruma darbs daļēji arī apvidū, deva nepieciešamās fiziskās īpašības, lai cīnītos par medaļām Latvijas čempionātā, taču pievīla orientēšanās tehnika, kuras trenēšanai mēģināju darīt mazāk, bet precīzāk.
Šogad īpaši grūti man bija tikt galā ar situācijām, kad galvenais mērķis ir aiz muguras. Pēc EČ man bija sajūta, ka sezona ir galā, kaut gan tā knapi bija sākusies. Pēc LČ es tā arī neatguvos.
Tas viss tiek ņemts vērā, jau gatavojoties nākamajai sezonai. Es saprotu, ka krasi mainīt savu dzīves un sporta līdzsvaru neesmu gatavs un tādēļ arī lielu un strauju progresu es negaidu, bet iepriekšējā sezonā pieredzētais lika man saprast, ka neatlaidība tiek atalgota.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru