Joprojām neskrienu.
Slēpot, peldēt vai darīt ko tamlīdzīgu prasa vairāk laika, nekā vienkārši doties skriešanas treniņā, un tādēļ treniņu apjoms un kvalitāte ir krasi samazinājušies. Pēdējās trīs nedēļas esmu trenējies konstanti 6:45-6:50 h/ned, kas ir par aptuveni 5h/ned mazāk nekā pirms tam.
Šobrīd vairs nav šaubu, ka tas atstās iespaidu uz sacensību sezonas sākumu un, iespējams, arī uz visu sezonu. Tādas domas, protams, ir depresīvas. Es vienmēr esmu domājis, ka traumu un slimību izraisīti pārtraukumi treniņu procesā ir galvenais iemesls, kādēļ spotisti nesasniedz savu spēju griestus, un tādēļ jo grūtāk ir pieņemt to, ka es esmu traumēts.
Bet tagad vismaz ir iegūts ārsta slēdziens un plāns, kā uzlabot situāciju. Iespējams, krīzes zemākais punkts jau ir aiz muguras. Esmu arī izvirzījis ticamu spekulāciju par to, ka ikra muskuļa traumu ieguvu Latvijas izlases nomentē Kuldīgā, kad, nokavējot iesildīšanās daļu, ar atdevi izpildīju sprinta lecienus.
Kamēr treniņu apjoms ir samazināts, esmu pastrādājis Latvijas orientēšanās labā un cerams, ka jaunajā sezonā Latvijas elites orientieristi un visi sacensību dalībnieki varēs justies novērtētāki un izklaidētāki. Ar Latvijas Orientēšanās federācijas atbalstu man bija iespēja piedalīties Starptautiskās Orientēšanās federācijas augsta līmeņa sacensību organizatoru seminārā Tallinā, kurā izskanēja ne viena vien praktiska ideja par to, kā labāk un efektīvāk veidot orientēšanās sacensības.
Šobrīd pirmais un svarīgākais mērķis ir atgūt absolūtu gatavību trenēties un tad sagatavoties Latvijas izlases nometnei marta vidū.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru