Jukola un Team Latvia TC

Pasaulē lielākās stafetes Jukola bija kaut kas, ko es gaidīju ar nepacietību. Nedēļu pirms sacensībām, kad skrēju A2 stafetes likās, ka esmu sasniedzis jūnija sākumam netipiski labu formu un tas rosināja cerības uz labu startu Jukolā. Diemžēl pēc kārtīga garā treniņa pirmdienā (31km ar 4:30min/km) saslimu un nācās pat kārtīgi apsvērt iespēju izlaist manu pirmo Jukolu pēdējo desmit gadu laikā. Bet mēs visi zinām, ka tā reāli nebija iespēja un tā kā veselības stāvoklis uzlabojās, devos uz Somiju.

Kluba OK Älvsjö-Örby rindās Jukolā startēju jau septīto(!) reizi un atkal stājos uz starta līnijas pirmajā etapā. Diemžēl pārvērtēju savas spējas un uz pirmo kontolpunktu skrēju daudz par ātru, atceros, ka cilājot elektrolīnijas kalniņus, sajūta bija tāda, ka tūlīt miršu un īsti nevarēju paelpot. Nebija nekāds brīnums, ka 100m pirms sava farsta punkta man pilnīgi aizgāja ciet un es sāku vandīties pa citiem farstiem. Tajā brīdī zuda izredzes uz izcilu, bet saglabājās cerības uz labu rezultātu. Diemžēl arī turpinājumā es nespēju savākties un izvēlējos virkni muļķīgu lēmumu. Neieidziļināšos detaļās, karti var aplūkot šeit. Distances otrajā pusē biju jau pilnīgi atslābis un vienkārši gribēju tikt finišā pēc iespējas ātrāk. Ar relaksētu prātu izdevās izvairīties no kļūdām tur, kur lielākajai daļai tas neizdevās un tāpēc finišā pārsteidzoši normāls rezultāts - 153.vieta. Tiesa, mūžīgas 15 minūtes aiz līderiem. Tas tāpat bija labākais rezultāts komandā, kurai šajā tehniskajā Jukolā gāja ļoti smagi - 302.vieta.

Pēc finiša devos uz dušu un telti atpūsties, jo pēc pāris stundām gaidīja vēl viens pārbaudījums. Pēc pāris teltī pavadītām stundām, nesekmīgi mēģinot pagulēt, atkal ģērbos, lai dotos mežā vēlreiz. Nav īsti pareizi pēc noteikumiem, bet Tānis Jamužs agrā rīta stundā Ozona komandas rindās veica sesto etapu. Šoreiz sev uzticēto etapu uzsāku piesardzīgi konservatīvi, jo biju pesimistiski noskaņots par savām spējām un enerģijas rezervēm. Taču drīz vien nāca apjauta, ka jūtos samērā labi un šī distance ir daudz patīkamāka nekā pirmajā etapā piedāvātā - zaļās ielejas un neskrienamos izcirtumus aizstāja pelēkās asfaltētās kalnu virsotnes ar intriģējošo mikroreljefu un klinšu veidojumiem. Nakts pieredze tika likta lietā un izpratne par to, kā jāorientējas šajā apvidū, bija radīta gluži pareiza. Neiztiku bez kļūdām (karte), bet tas, ka apsteidzu vairāk orientieristus, nekā apsteidza man, bija patīkami un izbaudīju distanci pieteikami, lai kārtīgi uzskrietu arī finišā, kam emociju pietrūka pirmajā etapā. Pacēlu komandu no 169. uz 135.vietu un uzrādīju 59. labāko laiku sestajā etapā. Galu galā Ozons bija pārliecinoši labākā Latvijas klubu komanda ar 139. rezultātu finišā. No sākuma man nebija izskaidrojuma kāpēc no rīta, pēc smaga pirmā etapa, nekādas atjaunošanās un nekāda miega es jutos labāk un uzrādīju krietni labāku rezultātu, un man joprojām nav skaidras atbildes par to, kāpēc es jutos tik labi, bet rezultāts ir izskaidrojams vienkārši - normālām klubu komandām 4.,5. un 6. etaps ir pārpalikumu etaps un tur neskrien kluba labākie orientieristi. Stiprākajām komandām tieši šie ir būtiskākie etapi rezultāta izšķiršanai bet sākot no top30 un uz leju tie ir vienkārši izdzīvošanas etapi. Domāju, ka rezultāta kvalitātes ziņā mani pirmā un sestā etapa rezultāti ir līdzvērtīgi. Lai nu kā, šo Jukolu atcerēšos vēl ilgi. Šaubos vai vēl kādreiz atkārtošu bīstamo triku ar diviem startiem vienā naktī, bet kas to lai zina.

Team spirit

Prātīgākā lieta, ko darīt pēc šāda piedzīvojuma, būtu vienkārši doties mājās un mēģināt atkopties, bet ar Latvijas izlases trenera Jari iniciatīvu uzreiz pēc Jukolas tika organizēta Latvijas izlases nometne ar mērķi iepazīties ar orientēšanos Skandināvijas apvidos. Žēl, ka es nespēju pilnībā izbaudīt piedāvātos treniņos joprojām labilā veselības stāvokļa dēļ, bet apvidi, ar kuriem mēs tikām lutināti, bija elpu aizraujoši. Ar treniņu kartēm var iepazīties šeit. Īpaši vērtīgi manā ieskatā bija Vroni Konig-Salmi sniegtā lekcija par orientēšanos Skandināvijā un orientēšanās tehniku kopumā un tas, kā lekcijā uzzināto varēja likt lietā uzreiz pēc tam sekojošajos treniņos.

Galvenā diskusija bija par divu orientēšanās stilu pielietojumu pēc apvidus īpatnībām, sportista stila un sacensību situācijas - orientēties vispirms un tad skriet vai skriet un tad orientēties? Visu savu apzināto orientierista karjeru es pārsvarā esmu vispirms skrējis un tad orientējies, bet tajā pašā laikā tas man vienmēr ir licies nepareizi. Kā izrādās, nav pareizais un nepareizais stils, bet gan katram no šiem stiliem ir savs pielietojums un Skandināvijā laikam atbilstošāk ir orientēties vispirms.

Šīs dienas Somijā bija ārkārtīgi vērtīgas manā sportiskajā izaugsmē.