Visādi čempionāti

Sezonas pirmās puses svarīgākās sacensības (vismaz manā ieskatā) ir noskrietas. Priekšā dažādi vasaras mači, kuros galvenais - izbaudīt.

Tas ir tik dīvaini, kā mēs sevi pārliecinām par to, ko mums vajag, cik svarīgas mums ir vienas lietas un nebūtiskas citas, uz ko mēs esam spējīgi un kas mums nav sasniedzams. Nekas no tā nav absolūta patiesība, vienīgi priekšstati, kas rodas tikai domās, nekas materiāls, tikai pašu novilktas robežas. Kāpēc lai mēs nevarētu skaidri sev pateikt, ko mēs vēlamies un godīgi atbildēt uz jautājumu - kāpēc mēs to vēlamies? Ja atbilde uz jautājumu "kāpēc tu trenējies un sacenties" nav patiesa, piemēram, "jo tā es pilnveidoju sevi", tad nākas saskarties vienīgi ar vilšanos brīdī, kad rezultātos sevi neredzi pirmajā ailīte, ja pareizā atbilde uz jautājumu ir bijusi "jo man ir svarīga atzinība, kuru izpelnos, uzvarot." Un tad īsti nevar saprast, kāpēc sajūta ir slikta un kas nākamreiz būtu jādara citādi. Būtībā vienkārši nevajag sevi mānīt, dzīvot ar puspatiesībām un izlikties, ka to, ko šobrīd nespēj sasniegt, tu nemaz nekāro.

Pēdējo nedēļu dzīves un sporta pieredze uzdot jautājumu "ko es īsti vēlos" ir likusi nemitīgi. Iespējams, ka atbildes, pie kurām esmu nonācis šobrīd, mainīsies laika gaitā, bet varu atklāt, ka sportā man ir būtiski uzvarēt. Ja, piedaloties sacensībās, man nav izredžu uzvarēt vai sasniegt rezultātu, kas rosina cerības uzvarēt citreiz, ir jūtams, ka entuziasms zūd un veltītā enerģija nav tāda kā citreiz. Savukārt, pat ja izcīnītā uzvara ir tikai treniņā vai kādās mazāk nozīmīgās sacensībās, tā liek justies spārnotam.

Atbildīgais čempionātu laiks sākās ar Latvijas čempionātu sprintā. Pēc 4.vietas pērn (tikai 2 sekundes no bronzas), šogad es cerēju uz labāku rezultātu, taču distance nebija man piemērota.

Karte.

Kaut gan jāsaka, ka distances plānojums bija tik labs, cik to atļāva Siguldas pilsētas arhitektūra, tas tik un tā man bija par vienkāršu. Orientēšanās izpildījuma ziņā kļūdas nepieļāvu, bet laiku zaudēju kā parasti sprintā - izvēloties sliktākus variantus. Variantu kļūdu dēļ veicu liekus 130m (25 sekundes) un tas ir krietni par daudz, lai būtu konkurētspējīgs ar puišiem, kas uz kāju ir stipri pārāki par mani. Protams, var un vajag vainot kāju.

Lai arī es sapratu, ka izcīnītā 6.vieta LČ konkurencē bija likumsakarīga un nav nemaz tik slikts rezultāts, es tik un tā biju neapmierināts un garastāvoklis - sabojāts.

Nākamajā dienā ledaini lietainajā laukā, gatavojoties startam LČ garajā distancē, manās domās jau valdīja pesimisms - sapņu virsotne likās atkal aizsniegties līdz top6.

Karte.

Kaut gan zināju, ka apvidus nebūs nekāda konfekte, pirmie divi etapi mani pārsteidza ar savu skarbumu. Turpināju cīnīties cauri apvidum bez nekāda plūduma. Jāatzīst, ka kartes kvalitāte beidzot atrisināja jautājumu par to, kurš šobrīd ir labākais orientēšanās karšu autors Latvijā. Distances lielākā kļūda uz 8.kp skaidrojama ar sliktu plānu. Taču pie šī kp es noķēru Andri Cānu, ar kuru kopā veicām atlikušo distanci. Jāsaka, ka man patīk, ja garajā distancē ir kompānija - es nemāku vienatnē no sevis izspiest maksimālu atdevi. Distanci turpināju stabili, vēl 5 etapus pirms beigām biju tikai 8.vietā, bet finišā mans rezultāts jau bija 4.vietas cienīgs. Es jutos fiziski labi un arī nenormālie laika apstākļi man ļoti netraucēja. 4.vieta pārspēja manas cerības, taču interesanti, ka brīdī, kad kļuva skaidrs, ka līdz medaļai pietrūka tikai 42 sekundes, nekāds prieks vairs nebija jūtams, drīzāk vienkārši vilšanās par neizmantoto iespēju. Kā jau rakstīju, tas ir dīvaini, kā darbojas mūsu gaidas un pašvērtējums pēc sasniegtā.

Nākamajā nedēļas nogalē Ozona sastāvā piedalījos Rīgas čempionātā stafetē un, kaut gan mūsu komandai diskvalificēties sanāca jau pirmajā etapā, es tik un tā devos pēdējā etapā kaujinieciski noskaņots panākt bijušo kluba biedru Edgaru un finišēt pirmajam.

Karte.

Pilnīgi nepareizs emocionālais stāvoklis noveda pie drausmīga snieguma distances pirmajā pusē, kurā īpaši izceļami pirmā kp meklējumi.

Nav jau tā, ka es nezinātu lietas, kuras secināju pēc šī fiasko, bet, iespējams, bija vērtīgi tās vēlreiz sev atgādināt pirms Baltijas čempionāta.

Iznīcināts ego.

BČ Tukumā bija mans pirmais un, iespējams, vienīgais starts Latvijas izlases sastāvā šogad. Garā distance pa pagājušā gada Kāpas apvidu īpaši nepārsteidza.

Karte.

Es gan izdarīju pāris muļķīgus gājienus un kopumā darbojos bez iedvesmas. Distances sākumā uz katru kp pieļāvu pa nelielai kļūdai, līdz mani panāca baltktrievs Dmitrijs Mihalkins. Garajā etapā uz 9.kp man bija sanācis izvirzīties priekšā un es devos taisnajā variantā, kaut gan cīņu biedrs turpināja apkārtceļu.

Diemžēl zaudēju kontaktu ar baltkrievu un turpināju distanci vienatnē līdz tauriņam, kur mani par 4 minūtēm noķēra Dāvis Dišlers. Savā ziņā nopriecājos, ka būs spēcīgs kompanjons, kam atsēdēt. Trīs etapus un divas kļūdas vēlāk es sapratu, ka šodien nav DD diena un turpināju distanci vienatnē. Muļķīgi, ka nesadalījām pienākumus - tu skrien, es orientējos - vai tamlīdzīgi. Turpinājumā orientēšanās kļuva vienkāršāka un mans sniegums - labāks. Pēc 26.kp mani par veselu mūžību noķēra Rūdolfs Zērnis un Jānis Kūms, ar kuriem tad arī aizvizinājos līdz finišam. 17.vieta ir mans labākais BČ garo distanču rezultāts, taču ne pietiekami labs.

Filosofija uzreiz pēc finiša.

Taču ar to pietika, lai mani iekļautu Latvijas izlases otrajā stafešu komandā, kas arī bija mērķis. Otrajai komandai parasti ir labas izredzes pacīnīties par medaļām un tā bija arī šoreiz. Nekad nebiju bijis tik spēcīgā komandā - pirmajā etapā Jānis Kūms, otrajā es, trešajā  - Mārtiņš Sirmais.

BČ stsfetes Startā.

Ir interesanti skriet tik spraigas stafetes, kur arī 20 sekunžu kļūdas ir izšķirošas. Tas liek pamatīgi mācīties un pievērst uzmanību sīkumiem. JK man stafeti nodeva 6.vietā, 16-28 sekundes aiz virknes spēcīgu orientieristu. Tik maza atšķirība kādās Latvijas stafetēs neko nenozīmētu, taču šeit, kad konkurenti skrēja tikpat vai pat mazliet ātrāk, man nebija viegli šo atstatumu sadeldēt.

Skatītāju kp.

Karte.

Līdz skatītāju kp es skrēju nemaņā, priekš manis ļoti lielā ātrumā un praktiski bez kļūdām. Biju noķēris Lietuvas II komandas skrējēju, bet priekšā esošie joprojām bija 15-20 sekundes priekšā. Pēc skatītāju kp izvēlējos labāku ceļu variantu un pietuvojos čomam Mihalkinam un lietuvietim Krepštas, bet tad sasteidzu lēmumu, izvēlējos zaudējošu ceļu variantu, turklāt pieļāvu nelielu kļūdu kp rajonā.

Kritiskais etaps stafetē.

Etapā uz 12.kp zaudēju aptuveni 50 sekundes, kontaktu ar priekšā esošajiem konkurentiem un iespēju izmantot viņu muguras lielāka tempa uzturēšanai. Distanci turpināju kopā ar leiti No.2., no kura veiksmīgi aizbēgu pašās distances beigās, izmantojot labāku farsta variantu. Skrienot finišā, redzēju, kā pretī uz K punktu dodas baltkrievi, lietuvieši un igauņi jau trešajā etapā, tāpēc atdevu visus spēkus finiša taisnē, stafeti MS nodevu kā 5., bet jau 1:43 aiz otrajā vietā esošās Baltkrievijas.

Kaut kāda agonija.

MS izdevās izvirzīties medaļas pozīcijā, taču finišā nebija pretargumenta Lietuvas jaunajam talantam Aļģirdam un mums nācās samierināties ar 4.vietu. Jā, samierināties, jo manā prātā mums bija jāņem bronzas medaļas. 13 sekundes, kas pietrūka līdz cēlmetālam, var meklēt daudz kur, mēs ar JK noteikti varējām noskriet labāk.

Esmu atsācis sakarīgus treniņus un tajos ietilpa arī starts A2 stafetēs, kurās bija būtiski uzvarēt, lai saglabātu izredzes uzvarēt Latvijas stafešu kausa kopvērtējumā. Lai arī Ozona komanda nestartēja spēcīgākajā sastāvā, Mārtiņš Skujenieks un Kalvis Brūns mani patīkami pārsteidza, sagādājot otro starta pozīciju pēdējā etapā, turklāt man bija atlicis pārliecinoši īsākais farsta variants. Ar vidējo tempu 4:48min/km sagādāju savai komandai uzvaru. Mazas sacensības, nebija pārāk spēcīga konkurence, bet uzvara tik un tā bija patīkama.

Jūtams, ka rezultāti šogad ir augstāki nekā jelkad agrāk, tāpat arī orientēšanās stabilitāte ir uzlabojusies un pēc sajūtām liekas, ka arī fiziski nekad neesmu bijis spēcīgāks. Dažbrīd pietrūkst psiholoģiskas nosvērtības, aukstasinības.  Uzdevumi vasarai ir skaidri - prioritāte no1., 2. un 3. ir skriešanas ātruma uzlabošana. Jāturpina junioru gados uzsāktais darbs pie paškontroles un, kad tuvosies rudens sezonas nozīmīgākās sacensības, būs jāveic tām atbilstoši treniņi.

Bet pagaidām - naktī no sestdienas uz svētdienu gaida starts Jukolā. Pirmais etaps OK Älvsjö Örby sastāvā un sestais rītausmā Ozona rindās.