Šajā vasarā ārzemju orientēšanās piedzīvojums mūs atkal aizveda uz Horvātiju, kur startējām nelielās sacensībās ar nosaukumu Bubo cup. Lai jūs nemulsinātu šo sacensību nosaukums, varu atklāt, ka sacensības nosauktas par godu ūpim, kura latīniskais nosaukums ir Bubo bubo un nav nekāda sakara ar Latvijas orientēšanās pasaules personībām.
Četras dienas uz Cres salas svelmainā karstumā bija patīkamas, bet spēkus izsmeļošas, it īpaši, ja reizi dienā jāpeldina un visā pārējā laikā citādi jāizklaidē maza gandrīz pusotru gadu veca enerģijas bumba, kā arī bija jāseko un jāatspoguļo Latvijas izlases sportistu starts Pasaules čempionātā. Līdz ar to labs sportiskais sniegums izdevās tikai sacensību pirmajā dienā, kurā bija interesants meža sprints labi skrienamā un vietumis akmeņainā apvidū. Šajās sacensībās startēju tā saucamajā ultimate grupā, kurā kartēs nebija attēloti ceļi. Piesakoties cerēju, ka distances manai grupai sakritīs ar eliti, taču tā nebija un galu galā vienīgais nopietnais konkurents manā grupā bija Baptiste Rollier, kurš pērn PČ vidējā distancē bija 4.vietā, bet šogad neiekļuva Šveices izlasē. Pirmajā sacensību dienā arī izdevās pārspēt spēcīgo konkurentu, taču visās pārējās dienās konstanti zaudēju 3-4 minūtes. It īpaši daudz laika zaudēju etapos pret kalnu.
Ļoti interesanta bija sacensību otrās dienas distance, kas veda pa ļoti specifisku apvidu ar neskaitāmiem dažāda augstuma un veida mūrīsiem, kuru izcelsme un vajadzība man joprojām ir noslēpums.
Pēc sacensībām vēl divas dienas pavadījām Adrijas jūras krastā, kur skrēju arī pāris aizraujošus sprinta treniņus piejūras pilsētās +40' svelmē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru