Kā izrādījās, mana 2015.gada orientēšanās sezona beidzās pēc 12 orientēšanās maratona distancē pavadītām minūtēm.
Laikam ir pienācis tas brīdis, kad jānāk pie prāta un acīmredzamas sakritības vairs nevar ignorēt. Jau ceturto gadu pēc kārtas oktobrī es neesmu spējīgs sacensties un parasti neiztur veselība. Iespējams, ka parastais vasaras treniņu grafiks ir pārāk destruktīvs, bet vēlēšanās kaut ko sasniegt arī pēc Latvijas čempionāta septembrī - lieka.
Jāieklausās sajūtās, jābūt piesardzīgākam un jābūt saprātīgākam vasaras treniņos - to derētu atcerēties pēc gada.
Latvijas čempionātu maratonā gaidīju un tam gatavojos, pārsvarā gan morāli, jo mēneša laikā īpašu fizisko gatavošanos tik nopietnam pārbaudījuma nav iespējams izvērst. Taču distance beidzās īsti nesākusies - elpošana, pašsajūta, muskuļu vājums - you name it - neļāva pat ieskrieties un sapratu, ka prātīgākais būtu soļot vien atpakaļ uz sacensību centru.
 |
| Paparaci noķēris rūpju rievas pierē mirkli pirms starta LČ o-maratonā |
Veselības izmeklējumi atklāja tādas lietas, ka uz brīdi tiešām biju nedaudz nāvīgi nobijies, bet galu galā viss ir puslīdz normāli un būšu dzīvotājs.
Piesardzības dēļ nepiedalījos 25-Manna sacensībās Zviedrijā un sezonu beidzu. Rit otrā nedēļa, kad neskrienu un netrenējos. Jāsaka, ka tas nāk par labu, gan miesai, gan garam. Jūtos arvien enerģiskāk un domās atgriežas optimisms, jaunas idejas un motivācija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru