Mazās sacensības

Esmu noskrējis pāris nelielas vietējās sacensības, baudot tuvojošos rudeni un orientēšanos kā tādu.

Nedēļā pēc LČ, mēroju ceļu uz tālo Lizuma ciematu, lai noskrietu klasisko Latvijas lauku sprintu. Lai arī karte, apvidus, distance vai konkurence nebija tāda, kas iedvesmotu, tomēr izbaudīju nelielo sprintiņu nezināmā vietā. Lai arī izdevās uzvarēt, sprinta treniņu un sacensību trūkuma izraisītās kļūdas neļāva slīgt pašapmierinātībā.

Vēl nedēļu vēlāk piedalījos Cēsu rudens sacensībās, par spīti tam, ka nelielas veselības problēmas lika apšaubīt vai spēšu veiksmīgi sacensties.

Garās distances sākumā biju pārlieku pašpārliecināts un tas izraisīja divas kļūdas, kopā zaudēju gandrīz četras minūtes. Tā ir viena no orientēšanās sporta labākajām īpašībām, ka tas nepārtraukti atgādina, ka iepriekšējie panākumi neko neatvieglo pašreizējā situācijā. (Gandrīz garās) Distances beigās beidzās spēki un nedaudz arī pietrūka motivācijas, kas loģiski noveda pie šī kaunpilnā zaudējuma cīņā par otro vietu:

Nākamās dienas sprintā savu vietu par 95% varēju prognozēt un tā arī bija. Finišēju otrais, bezcerīgu 1:17 aiz Artūra Pauliņa, kurš šoruden ir uzņēmis kaut kādu augstu trajektoriju. Distance patīkami pārsteidza - lai gan karte varētu būt labāka, distances plānojums bija interesants, ar dažādiem ceļu variantiem. Kas patīkami Cēsu sprintā - varēja just, ka organizatori cenšas uzlabot savas sacensības, piemēram, šoreiz bija marķēti objekti, kurus aizliegts šķērsot.

Nestartēju Euromeeting - nav tādas sajūtas, ka tas ir tas, kas tieši tagad nepieciešams.

Bet domas virzās LČ o-maratona un nākamās sezonas virzienā.