Latvijas čempionāts sprintā un garajā distancē ir aizvadīts.
Abās distancēs es biju tuvu bronzas medaļai, taču mājup braucu ar tukšām rokām.
Sprints notika unikālā apvidū - Daugavpils cietoksnī, kas piedāvāja ātras distances, vietumis ar ceļu variantu izvēlēm, kuras citur nemaz tik bieži nevar redzēt. Mans skrējiens bija labs un 11.kp es pat biju trešajā vietā, bet beigu daļā par nocietinājumiem man beidzās spēki un finišēju 5.vietā, 17 sekundes aiz kārotās bronzas medaļas pozīcijas.
Garā distance piedāvāja brutālu apvidu un distanci. Tās pirmajā pusē es biju konkurētspējīgs pat par sudraba medaļu (pateicoties Bertuka kompānijai), taču otrā puse atklāja patiesās krāsas un bija ļoti labi jūtams tas, ka garāki izturības treniņi pēdējā laikā tika aizvadīti reti. Šķērsojot sacensību centru, dzirdēju, ka joprojām cīnos par bronzas medaļu un centos paātrināties, taču ar to arī viss beidzās - 90 sekundes agonijas un cenzorējamas bļaustīšanās stāvot zaļā ellē un nespējot pat pakustēties - paralizējoši krampji abās kājās mani piebiedza. Kaut kādā veidā tomēr tiku līdz galam teju divās stundās, bet gala rezultāts bija tāds pats, kā pirms gada - ceturtā vieta.
Latvijas čempionāts sprinta stafetē notika Kandavā un komandā ar Ivaru Žagaru un Elizabeti Blūmentāli man tika pirmais etaps. Izskrēju trešais, tikai beigās netiekot līdzi Endijam Titomeram un Kristapam Bērziņam.
Karte.
Diemžēl Ivars reāli apmaldījās un pat ar lielisku Elizabetes skrējienu netikām augstāk par 7.vietu.
Sajūta ir tāda, ka vienīgi skriešanas ātruma trūkums neļauj regulāri izcīnīt medaļas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru