Aiziet, kamēr nav zudušas emocijas.
Mana desmitā secīgā Jukola pie Lapēnrantas ir bijusi šīs paaudzes lietainākā un dubļainākā. Taču tas nav viss, ko no tās paturēšu atmiņā.
Pirmais etaps, 1600 komandas pārstāvētas. Taktika - nedarīt stulbas lietas (lasi = neriskēt).
Startā centos izdzīvot un vismaz saprast, kā izskatās pirmais etaps.
Kad ieskrējām izcirtumā, sapratu, ka nākamo reizi kartē jāskatās, kad būsim uz kalna, bet tagad jācīnas par pozīciju, citādi nākas iesprūst aiz lēnākiem skrējējiem un stulbi zaudēt laiku potenciāli labākai kompānijai. Taču kalns nepienāca, jo kolektīvais saprāts vilka apkārt, pa meža izstrādes celiņu. Tā kā mana taktika bija neriskēt, es bez protestiem sekoju grupai. GPS atkārtojumā redzams, ka skrienot pāri kalnam, varēja ievinnēt līdz pat minūtei. Varbūt tas man būtu jādara, lai ar samērā vājo 302.starta numuru pietuvotos līderiem.
 |
| Tuvojoties pirmajam kp |
Pēc tam sekoja daļa, kurā orientējos ne pārāk labi.Uz 4.kp pavilkos līdzi citu farstu tīkotājiem un uz 5.kp paliku nedaudz lēnāks, jo likās, ka ļoti ilgi līdz punktam. Pie 6.kp redzēju Andri Jubeli un man sekoja Artjoms Rekuņenko, kurš skrēja bez lampas. Lai gan šķita, ka šos etapus veicu samērā labi un apkārt bija daudz apkārt vandošās gaismiņas, pie 6.kp biju turpat, 102.vietā.
Lai arī apsriedē ar Artjomu secinājām, ka garākajā etapā uz 7.kp vienkārši jāseko citiem, šie citi mani pārsteidza, izklīstot. Tā rezultātā palikām divatā. Bija jācīnās, lai kādu noķertu, bet, pateicoties zaļajam, tas izdevās un nonācu Kalevan Rasti otrās komandas pārstāvja kompānijā. Tomēr citi bija izvēlējušies labāku variantu un pie 7.kp atkāpos uz 109.vietu.
Sekoja interesents etaps uz 9.kp, bet ceļā uz 10.kp noķēru TuMes pirmās komandas pārstāvi, kurš neganti gānījas flāmiski. Episks moments bija pie paša 10.kp, kur apkārt dzirdēju tikai latviešu valodu un, kā vēlāk izrādījās, tobrīd tur bijām astoņi dzimtenes orientieristi. 9-10-11 īsāka farsta un labas orientēšanās dēļ pacēla mani pat uz 75.vietu, kas tā arī paliks labākā pozīcija pirmajā etapā, jo jau 12.kp izlīdzināja 10.kp farstu un 13.kp jau biju 80.vietā.
Atlikušajā distances daļā atlika tikai skriet. Tad pienāca laikam vienīgā vieta distancē, kur atļāvos jaunradei, jo apnika skriet rindiņā, izvēloties garāku, bet labāk skrienamu mikrovariantu uz 16.kp, kas varbūt izmaksāja man pāris vietas, jo tur atzīmējos 86.vietā, 3:34 aiz līdera.
Finišā jutos labi un varbūt varēju pat atļauties lielāku ātrumu, bet bija bail, ka netikšu līdz kartēm. Tāpēc finišā apdzinu tikpat, cik mani uz priekšpēdējo kp un stafetes maiņā ierados 86.vietā, 4:21 aiz Jerkera Lisela.
Interesanti, ka mani no 2.vietas šķīra 3:35, tātad ar katrām 2,5 sekundēm varēja uzlabot pozīciju par vienu vietu. Tieši manā grupā viss bija vēl ciešāk - no 20 vietas priekšā esošā Andra Jubeļa atpaliku 30 sekundes.
Šis noteikti ir mans labākais Jukolas rezultāts un sniegums. Zinādams, ka fiziskā gatavība ļaus cīnīties par mērķi - top100 - taktika vienkārši sekot baram un neizcelties ar risku, izrādījās pareizā. Neteiksim, ka es izbaudīju apvidu vai laika apstākļus, bet bija forša sāncensība un labs rezultāts vienmēr ļauj atskatīties uz sacensībām pozitīvā gaisotnē.
Pēc tam.
Komandai pēc mana un Edgara salīdzinoši spožā sākuma (92.vieta pēc II etapiem) klājās grūti un galu galā tāpat kā Tiomilā, arī šeit DSQ.
Komandas rezultāts.
Duša, sauna, nomazgāti apavi, divas Jukolas makaras ar sinepēm, pārvākšanās uz citu telti, kur grīdas vietā nav vienkārši dubļi, pāris stundas bezmiega, pusstunda miega, stunda pavadīta pirmsstarta dubļu laukā, vērojot Sildu brāļu triumfu un aiziet, Jukola II jeb Tānis Jamužs palīdz Ozona otrajai komandai.
Līdzīgi kā pagājušajā gadā, arī šoreiz izlīdzēju Ozonam un veicu sesto etapu. Šoreiz gan otrās komandas sastāvā, kuram kā reiz pietrūka viens skrējējs. Stafeti saņēmu 480.vietā un uzsāku ar piesardzīgu tempu, kas pieauga, kad sapratu, ka nejūtos briesmīgi un orientēšanās gaismā šķiet ļoti viegla. Protams, apdzenot pendžu ordas pa vagām, parādījās arī kaut kāds azarts.
Karte.
Finišā ierados jau kā 353. un Sandi pēdējā etapā raidīju pirms masinieka. Beigās Ozona otrajai komandai visnotaļ cienījamā 301.vieta.
Interesanti, ka pat skrienot tāda ātrāka treniņa tempā, izdevās priekšpēdējā etapā uzrādīt 53.etapa laiku, Latvijas labākajiem orientieristiem 12km distancē zaudējot tikai 5-6 minūtes, par ko es citreiz būtu priecīgs, pat skrienot uz pilnu klapi. Man joprojām tam nav izskaidrojuma.
Nekad nesaki nekad, bet es droši vien nekad neatkārtošu triku ar diviem etapiem vienā naktī. Tas tomēr ir diezgan grūti. Ļoti iespējams, ka nākamgad pēc vairāku gadu pārtraukuma Jukolā pārstāvēšu Latvijas komandu.
Interesanti, ka mani no 2.vietas šķīra 3:35, tātad ar katrām 2,5 sekundēm varēja uzlabot pozīciju par vienu vietu. Tieši manā grupā viss bija vēl ciešāk - no 20 vietas priekšā esošā Andra Jubeļa atpaliku 30 sekundes.
Šis noteikti ir mans labākais Jukolas rezultāts un sniegums. Zinādams, ka fiziskā gatavība ļaus cīnīties par mērķi - top100 - taktika vienkārši sekot baram un neizcelties ar risku, izrādījās pareizā. Neteiksim, ka es izbaudīju apvidu vai laika apstākļus, bet bija forša sāncensība un labs rezultāts vienmēr ļauj atskatīties uz sacensībām pozitīvā gaisotnē.
Pēc tam.
Komandai pēc mana un Edgara salīdzinoši spožā sākuma (92.vieta pēc II etapiem) klājās grūti un galu galā tāpat kā Tiomilā, arī šeit DSQ.
Komandas rezultāts.
Duša, sauna, nomazgāti apavi, divas Jukolas makaras ar sinepēm, pārvākšanās uz citu telti, kur grīdas vietā nav vienkārši dubļi, pāris stundas bezmiega, pusstunda miega, stunda pavadīta pirmsstarta dubļu laukā, vērojot Sildu brāļu triumfu un aiziet, Jukola II jeb Tānis Jamužs palīdz Ozona otrajai komandai.
Līdzīgi kā pagājušajā gadā, arī šoreiz izlīdzēju Ozonam un veicu sesto etapu. Šoreiz gan otrās komandas sastāvā, kuram kā reiz pietrūka viens skrējējs. Stafeti saņēmu 480.vietā un uzsāku ar piesardzīgu tempu, kas pieauga, kad sapratu, ka nejūtos briesmīgi un orientēšanās gaismā šķiet ļoti viegla. Protams, apdzenot pendžu ordas pa vagām, parādījās arī kaut kāds azarts.
Karte.
Finišā ierados jau kā 353. un Sandi pēdējā etapā raidīju pirms masinieka. Beigās Ozona otrajai komandai visnotaļ cienījamā 301.vieta.
Interesanti, ka pat skrienot tāda ātrāka treniņa tempā, izdevās priekšpēdējā etapā uzrādīt 53.etapa laiku, Latvijas labākajiem orientieristiem 12km distancē zaudējot tikai 5-6 minūtes, par ko es citreiz būtu priecīgs, pat skrienot uz pilnu klapi. Man joprojām tam nav izskaidrojuma.
Nekad nesaki nekad, bet es droši vien nekad neatkārtošu triku ar diviem etapiem vienā naktī. Tas tomēr ir diezgan grūti. Ļoti iespējams, ka nākamgad pēc vairāku gadu pārtraukuma Jukolā pārstāvēšu Latvijas komandu.
1 komentārs:
Spēcīgi par tiem diviem etapiem! Par lielisko laiku 6. etapā - pirmajiem skrējējiem mežs kaut nedaudz, tomēr bija tumšāks un vagas krietni mazāk. Es skrēju pie džekiem 5. etapu un ja visu kontrolē - lielākas vai mazākas vagas bija visu laiku un arī man likās, ka skrienu ļoti easy, bet tāpat spēju komandu labi pacelt vietu ziņā (ar kopumā 4-5 min kļūdās).
Bet kā tavai importa komandai izdodas tos diskus dabūt?
Ierakstīt komentāru