Ilgtspējīga orientēšanās tehnika

Ir tādi orientieristi, kuri skrien pietiekami ātri, lai viņus teorētiski varētu pieskaitīt pie favorītiem katrās sacensībās, kurās startē. Uzskatu, ka Latvijā vienmēr iekļūt trijniekā potenciāls ir tādam sportistam, kurš skrien 3000m zem 9:30 un 5000m zem 16:15, kas nebūt nav pārcilvēcisks ātrums. Pieņēmums, bet domāju, ka mums ir aptuveni 15 tādi orientieristi. Taču gandrīz 2/3 no tiem ar vieglu roku var izsvītrot no favorītu loka, ja sacensības notiek sarežģītā apvidū.

Protams, jebkuram no šiem sportistiem var izdoties parādīt lielisku rezultātu atsevišķās sacensībās un vienmēr pastāv iespēja atsēdēt. Var arī sliktu orientēšanos aizstāt ar ļoti lielu ātrumu, ar ko sasniegumiem Latvijā pietiek. Ar ātrumu vien var pat iekļūt PČ finālā, tam piemēru netrūkst.
 

Taču kā radīt stabili labu orientēšanās sniegumu? Manuprāt, atbilde slēpjas vārdu savirknējumā “ilgtspējīga orientēšanās tehnika”, ar to saprotot tādu uzvedību, kas atkal un atkal garantē distances veikšanu bez kļūdām (vai bez lielām kļūdām). Tas ir atkārtotu darbību kopums, kas nodrošina orientēšanās procesu. Es nezinu, kā lai vēl gudrāk to pasaka.

Vārdu sakot, tās ir vienas un tās pašas lietas, kas jādara katrā etapā, katrā distancē, vienmēr un visu laiku. Viena tāda lieta, ko mēs visi darām, neatkarīgi no orientēšanās izpratnes, ir SKATĪTIES KARTĒ. Ko katrs tur ierauga, ir cits jautājums, bet visi orientieristi katrā etapā, katrās sacensībās SKATĀS KARTĒ. Vēl daži (nedaudz labāki) orientieristi, katrā etapā šā vai tā IZMANTO KOMPASU. Ir arī tādi, kuri vienmēr LASA LEĢENDU jeb kontrolpunkta aprakstu, pavisam nedaudzi arī vienmēr PĀRBAUDA KP NUMURU.
 

Protams, elites orientieristiem nosauktie soļi notiek nedomājot. Taču, tāpat kā iesācējam nav izpratnes par to, vai kompass ir noderīgs vienmēr, arī elites orientieristiem atšķiras viedokļi par dažādiem procesiem. Piemēram, tā pati leģendas lasīšana – citi to uzskata par lieku laika tērēšanu (arī vairākkārtējais Pasaules čempions Daniels Hubmans), kamēr citiem tā ir neatņemama orientēšanās sastāvdaļa. Ja iegrimstam detaļās - vai ir vērts katrā etapā padomāt par to, no kuras puses kontrolpunkts būs labāk ieraugāms? Vai katrā etapā jaāpsver dažādi ceļu varianti? Vai arī tas tikai tērē vērtīgo laiku?
 

Netaisos piedāvāt ideālo orientēšanās modeli, jo tas atkarīgs no katra sportista īpašībām, mērķa sacensību apvidus veida un sacensību rakstura. Piemēram, šogad PČ Igaunijā svarīgākā īpašība būs darīt visu pēc iespējas ātrāk un kontrolpunktu novietojums parasti nebūs sarežģīts, tāpēc ir vērts apdomāt vai laiks, kas veltīts kontrolpunkta novietojuma pētīšanai, ir tā vērts. Savukārt 2011.gada PČ Francijā, kas izcēlās ar īpašu sarežģītību, noteikti prasīja vairāk laika veltīt kartes izpratnei.
 

Taču vēlos silti ieteikt katram izveidot savu orientēšanās tehnikas modeli, kuru īstenot vienmēr – visās sacensībās un visos treniņos. Kad tas kļūs automātisks, orientēšanās kļūs ilgtspējīga un kļūdu skaits un apjoms būtiski mazināsies. Šis modelis var nedaudz atšķirties meža distancēs, stafetē, sprintā, skrienot ar kopējo startu vai vienatnē.
 

Piemēra pēc aprakstīšu savu modeli:
 

Izejas virziens. Tuvojoties kontrolpunktam, ieraugu konkrētu objektu, kas ir virzienā uz nākamo kp. Līdz tam objektam jāveic visas pārējās darbības.

 
Atzīmēšanās. Pārbaudu kp numuru, atzīmējos un uzsāku kustību uz iepriekš noskatīto objektu.

 
KP numurs un novietojums. Kartē (stafetēs) vai leģendā (individuālajās sacensībās) uzzinu nākamā
kp numuru un novietojumu.

 
Pēdējā piesaiste. Ievērojot kp novietojumu, 100-300m no tā izvēlos objektu, no kura tuvošos kp.

 
Plāns. Izvēlos variantu (ja ir ceļu varianta etaps) vai starporientierus (ja ir virziena etaps), kas palīdzēs sasniegt pēdējo piesaisti.

 
Virziena koriģēšana. Šajā brīdī esmu sasniedzis izejas objektu un precizēju virzienu, lai sasniegtu pirmo starporientieri.
 

Parasti, ja skrienu vienatnē, tad nav lielu problēmu šos soļus ievērot un orientēties veiksmīgi. Taču, ja situācija ir saspringtāka un ātrums – lielāks, tad parasti lietas sasteidzu, kaut ko izlaižu vai izdaru par vēlu. Bieži tāpat var izsprukt nesodīts, bet parasti tieši tā rodas kļūdas. Stafetēs īpaši veiksmīga skrējiena noslēpums bieži vien slēpjas balansēšanā uz riska robežas starp disciplīnu un rokenrolu.
 

Palūkojieties uz pasaules klases biatlonistiem, kad tie ieslēpo šautuvē. Katram ir savu unikālais stils un darbību secība, kas gan iekļauj funkcionālas lietas – kā nostabilizēt šauteni, pārbaudīt vēju, normalizēt elpošanu, – gan kalpo kā rituāls, kuru atkārtojot tūkstošiem reižu, veidojas automātisks ieradums, kas nodrošina visu nepieciešamo lietu izdarīšanu un turklāt arī ievieš panākumam nepieciešamo mentālo stāvokli. Atšķirībā no biatlonista, kuram nepieciešamās lietas jāizdara tikai četrās šautuvēs, orientieristam tas parasti jāizdara 20-30 reizes distancē. Kas notiktu, ja biatlonists, ieslēpojot šautuvē, nodomātu: “ai, jāietaupa laiks, šaušu no gurna,” vai: “neiečekošu vēju, gan jau tāpat nav baigi stiprs” un pēc 19 kļūdām nospriestu, ka vaina ir slēpošanas ātrumā?