Depresīvs drūmums ir normāls ziemeļu valstu sportistu dvēseles stāvoklis.
Ja vien neesi liels sportists ar nopietniem sponsoriem, vēls rudens, ziema un agrs pavasaris ir jāpavada tumsā. Ja vien neesi profesionālis, kas var izvēlēties, kad trenēties, dienasgaismu nav lemts redzēt mēnešiem ilgi. Pēc neilga laika tas nomāc un sākas izdzīvošana. Gan tīri praktiskā nozīmē - cīņa par vitamīniem un pret aukstumu, - gan motivācijas ziņā - tumsa un sniegs samazina treniņu maršrutu un segumu iespējas.
Šoziem neizdzīvoju. Februārī kļuva ļoti grūti sevi motivēt, it īpaši tādēļ, ka 90% treniņu tiek aizvadīti vienatnē un man patīk sabiedrība. Palielinoties darāmo darbu apjomam, bieži vien sanāca treniņus skriet vēlu, un nopietni treniņi laikā, kad vajadzētu gulēt, atņem īpaši daudz enerģijas un samazina arī gulēšanas apjomu, kas slikti ietekmē atjaunošanos, omu, motivāciju, spējas. Februārī kritās treniņu apjoms, jo sanāca vairākus treniņus izlaist. Disciplīnas un iekšējās motivācijas ziņā es neesmu īpašs - esmu tāds pats, kā citi. Bet pie pašreizējā dzīves ritma ar to nepietiek.
Pozitīvs notikums bija Latvijas izlases sprinta nometne Rīgā, kas deva iespēju paskriet kompānijā, sacensību gaisotnē un arī pārmaiņas pēc padarboties ar karti. Fiziskā pašsajūta, par spīti mazajam treniņu apjomam, bija laba. Īpaši forša bija sprinta stafetes simulācija, kurā sanāca cīnīties par uzvaru ar Andri Kivlenieku un Kristo Heinmann.
Karšu arhīvā aplūkojami treniņi.
Diemžēl drīz vien pēc tam nobeidzos un noķēru kaut kādu hardcore vīrusu, kas vairākas dienas piekala mani pie gultas un viss, ko varēju darīt, bija vienkārši gulēt un cerēt uz kaut ko labāku. Šoreiz nesteidzos ar atkopšanos un, pirms atsākt trenēties, pārliecinājos, ka esmu pilnībā izveseļojies. Sajūtas, atsākot treniņus pēc divu nedēļu 0:00, bija tādas, it kā ziemā nebūtu izdarīts nekas un esmu atpakaļ, kur sāku pēc rudens pauzes. Nav tā patīkamākā sajūta četras nedēļas pirms sezonas.
Šobrīd palēnām atgriežos pie normāla treniņu ritma, arī sniegs ir gandrīz atstājis mežus un dažus vakarus pat var uzsākt treniņu gaismā. Skats uz dzīvi un treniņiem ir jau krietni gaišāks. Reāli raugoties, izskatās, ka šī nebūs sezona, kad piepildīsies mani ambiciozākie sportiskie sapņi, bet plāns B ir koncentrēties uz sacensībām, kurās var uzvarēt un kas ir interesantas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru