Tad nu, lūk, te ir skaitļi:
Esmu trenējies mazāk, nekā iepriekšējos gados. Daļēji tas saistīts ar to, ka šajā gadā iekrita divi starpsezonu atjaunošanās posmi - pagājušā gada novembris un šī gada oktobris, bet, pat ja tā nebūtu gadījies, tas situāciju neizglābtu. Galvenie iemesli tam bija salīdzinoši lielā ārpussporta slodze un traumiņas ziemā, tām sekojošais motivācijas kritums, kā arī vispārēja sistemātiska darba epizodiskā klātesamība treniņu procesā.
Turpinās tendence, ka proporcija starp orientēšanās un skriešanas treniņiem arvien vairāk nosliecas uz skriešanas treniņu pusi un tas ir novedis pie tā, ka šogad sanākušas vismazāk orientēšanās stundas ever.
Papētīju arī mēnešu statistiku, un varbūt tā ir tikai sakritība, bet labākie rezultāti ir sekojoši ilgākiem, četru līdz piecu mēnešu posmiem, kuros skriešanas (skriešanas + orientēšanās) apjoms ir bijis ne mazāks par 24h mēnesī. Tas tikai vēlreiz apliecina pastāvīgu treniņu būtiskumu.
Loģiski, ka šie ir nelieli skaitļi, ja salīdzina ar to, kā trenējas Latvijas izlases orientieristi. Lai sasniegtu 500 un 600 stundu robežas, kas, kā izskatās, gandrīz vai garantē panākumus, tas prasītu 2-4 gadus mērķtiecīga un, galvenais, pastāvīga darba. Es gribētu domāt, ka man tas ir pa spēkam, bet vēsturē mans optimisms ne reizi vien ir izrādījies nepamatots. Redzēsim, kāda būs šī ziema.
Un, protams, skaitļi ir skaitļi - paši par sevi tie neko nenozīmē. Bet aiz katra cipara slēpjas gribasspēks un apņemšanās, kas kaldina uzvaras. Tas ir tas, kam ir patiesa nozīme un nav izdomāts labāks veids, kā to labāk aprakstīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru