Pirmais maratons

Jau nedēļu pēc viena Latvijas čempionāta sekoja nākamais - pagarinātajā distancē jeb maratonā. Pēc orientēšanās skrējiena noteikumiem šīs distances garumam jābūt 150-200% no garās distances uzvarētāja laika, kas vīriešu elitē atbilst 2:15 līdz 3:20 - kā jau pienākas kārtīgā maratonā. Tieši distances apjoma dēļ nekad nebiju sacenties maratonā. Vienīgā reize, kad to pirms diviem gadiem mēģināju darīt, neskaitās, jo manas sacensības beidzās jau pēc 12'.

Šogad rudenī īpaši konkrētu sportisko plānu nebija un izlēmu pamēģināt, kā tas ir - sagatavoties un noskriet garāko orientēšanās distanci. Aizvadīju pāris garos treniņus un katrā no tiem jutos arvien drošāk par savām spējām izturēt distances garumu. Viens no atslēgas treniņiem bija dalība Cēsu rudens sacensībās, kur smago distanci noskrēju sacensību ātrumā un pirms un pēc tam vēl pieskrēju apjomu, sasniedzot 2:30 robežu. Baidījos vienīgi par tempu - sacensībām viens pēc otra pieteicās ļoti ātri skrējēji un arvien vairāk domāju, ka vismaz sākuma temps varētu būt traks un tādā gadījumā pēc neizbēgamā plīsiena galvenais būtu tikt līdz galam.

Galu galā, lai arī ar dziļu pietāti pret sagaidāmo, tomēr uz starta stājos ar konkrētu plānu izpildījumam, par konkrētu vietu nedomājot.

Skriešanas vai orientēšanās sacensībās ar kopējo startu līdzīgu dalībnieku sastāva gadījumā izkrist no grupas visbiežāk nozīmē izkrist no sacensībām vispār - atgriezties grupā nav iespējams, jo, paliekot vienatnē, krītas temps, motivācija un orientēšanās plūdums. Līdz ar to plāns bija vienkāršs - turēties ar līderu grupu, cik ilgi iespējams, atsēžot citiem, maksimāli taupot spēkus un gatavojoties, kā man tas šķita, neizbēgamajam grupas finišam. Pēc iespējas bremzēt tempu, lai saglabātu spēkus distances beigām. Gadījumam, ja būtu iespēja cīnīties finišā, biju gatavs veikt paātrinājumu uz priekšpēdējo kp - gluži kā nakts čempionātā mani bija pārsteidzis Kristaps Jaudzems.

Karte.

Distances sākums bija negaidīts, jo līderi kļūdījās uz pirmajiem diviem kontrolpunktiem un es kļūdās sekoju - ne līdz galam, bet tomēr. Šī nedrošība arī sašķēla grupu un jau distances sākumā no cīņas izslēdza divus nopietnus konkurentus - Dāvi Dišleru un Andri Jubeli, - kuri izvēlējās savu variantu un pieļāva fatālu kļūdu. Turpinājumā temps, vismaz maniem standartiem, bija pašnāvniecisks - Artūrs Pauliņš grupas galvgalī turēja tādu ātrumu, kam izturēt līdzi varēja vienīgi Jānis Kūms un Guntis Māliņš. Es tauriņā ierados grupā ar KJ, Jāni Krūmiņu un Alvi Reinsonu. Šeit arī pirmo reizi pa īstam bija patstāvīgi jāorientējas un tas arī bez īpašām grūtībām izdevās - tauriņu pametu grupas priekšgalā, bet, ja neskaita AR atkritienu, nekas cits nebija mainījies un distanci turpinājām kopā.

Taču jau pie nākamā kp noķērām no AP atpalikušos JK un GM, kuri bija pieļāvuši lielu kļūdu. Pāris etapus skrējām un savā starpā skaidrojām, kas vēl ir priekšā - sapratām, ka, visticamāk, ir tikai viens pats Artūrs Pauliņš. Šajā brīdī tapa skaidrs, ka mana cīņa būs ar grupas biedriem un līderi noķersim tikai, ja viņš smagi kļūdīsies. Pāris etapos izvēlējāmies atšķirīgus ceļu variantus, bet tas neko neizšķīra. Šajā distances posmā vairākas reizes iznāca nonākt grupas līdera godā un es, atbilstoši savai taktikai, to izmantoju, maksimāli bremzējot tempu - dažreiz pat pārejot soļos. Un tas strādāja - citi negribēja uzņemties iniciatīvu un kopumā kustējāmies ļoti lēni, gandrīz aerobā režīmā. Vienu brīdi es pat sāku bažīties, ka mūs varētu noķert sekotāji. Šī taktika ļāva AP iekrāt vairāk nekā trīs minūšu pārsvaru. Uz 27.kp izvēlējāmies variantu caur 28.kp un pretkustībā sastapām AP. Tas gan neko nemainīja. Ap šo brīdi konstatēju, ka JKūms izskatās beigts, ko viņš apliecināja ar komentāriem, GM un KJ izskatījās tieši tāpat kā parasti - ar viņiem neko nevar saprast, - bet JKrūmiņš ar sev raksturīgajiem komentāriem joprojām radīja iespaidu, ka ir pilnīgi svaigs.

Tad pieļāvu kļūdas - uz 29.kp no sākuma pārķēru etapu, ātri to sapratu, bet laboju steigā, lai nepazaudētu konkurentus un etapu uz 30.kp sāku paguris - vismaz kartē šis etaps arī izskatījās pasmags un izlēmu uz kontrolpunktu doties pa ceļu, kas, protams, bija neloģiski. Tur zaudēju 30'', bet man paveicās, jo nākamais bija dzirdināšanas kp un, kad tur ierados, mani cīņu biedri jau atpūtās un uzpildījās. Es pārāk daudz laika netērēju un pat nepaņēmu savu sagatavoto želeju, jo distances beigas bija jau tuvu. Pēdējam taurenītim tuvojāmies visi kopā un es sapratu, ka tur nekas nenotiks, ja vien nepalikšu viens - etapi ir pārāk īsi, lai varētu būtiski kļūdīties vai būtiski aizbēgt. Viens nepaliku - no grupas variants atšķīrās vienīgi GM.

Ierodoties distances beigu posmā.

Un, ja vien sekojošajiem notikumiem varētu izsekot ar gps un televīzijas kamerām, parādīt to parastiem cilvēkiem saprotamā veidā, to mierīgi varētu translēt ESPN.

Uz 34.kp biju vadībā un atskatījos, lai kontrolētu situāciju - man sekoja KJ, un abi JK. Pirmo tauriņa zaru manā vadībā veicām neveiksmīgi - ne tā labākā trajektorija uz 34., nevirziens uz 35. un slikts variants uz 36. Tobrīd mēs to nezinājām, bet AP bija pieļāvis to būtisko kļūdu, kas varēja ļaut viņu noķert - uz mūsu 37.kp viņš bija pazudis un atradies, tikai pateicoties GM. Otrs tauriņa spārns mums izdevās labi - droši un ātri, bet pirmajā spārnā zaudētais lika tauriņa viduspunktā atgriezties 15 sekundes aiz AP un GM, kurus tur arī pamanījām. Papildu jau iecerētajam paātrinājumam uz 41. adrenalīnu piesvieda arī tas, ka čempiona titulu ieraudzīju tepat, padsmit sekundes priekšā. Uz 41.kp skrēju maksimāli - apsteidzu GM un AP atvinnēju 12 sekundes. Nez kā viss būtu izvērsies, ja šajā etapā būtu izdevies tikt priekšā? No grupas vienīgi JKrūmiņš turējās līdzi, bet arī atpalika jau 5 sekundes.

Uz 42.kp turpinājās izmisīgā cīņa, bet nu jau pamodies bija arī AP un nespēju tikt blakus. Uzsākot finiša taisni, dzirdēju JKrūmiņa kaujas saucienus aiz muguras un tajā brīdī atklāju, ka rezervē ir vēl viens ātrums - izturēju līdzi AP, bet pietuvoties nespēju. Tomēr droši atrāvos no sekotājiem - JKrūmiņš finišēja 7 sekundes aiz manis, dramatiski apsteidzot GM, kurš palika zaudētāja lomā par spīti tam, ka vēl trīs etapus pirms beigām bija sudraba pozīcijā.

Sudrabs. Grūti tam noticēt. Finišā visi medaļu ieguvēji bijām ļoti laimīgi, adrenalīns lija pār malām un emocijas bija spēcīgas, ko varēja manīt (un dzirdēt) arī video no finiša. Aiz priekiem pat aizsviedu savu karti un kompasu pa gaisu un pēc tam kādu laiku nevarēju atrast.

Patiešām uz čempionātu braucu ar mērķi cienīgi finišēt, bet mājup aizvedu sudraba medaļu - līdz zeltam pietrūka 3 sekundes. Turklāt, ieguvu ne tikai medaļu, bet arī milzīgu pieredzi.

- Maratons nav iespējams bez gatavošanās - nepieciešami vismaz četri 2-3h garie treniņi.

- Jāizstrādā taktika un tā jāīsteno.

- Jāturas līdzi grupai, cik tik iespējams.

- Izšķirošais gājiens jāizdara pārliecinoši.

- Jāsaglabā miers un jātic sev.

Sezona ar to arī galā - pabeigt šo gadu ar tik labu rezultātu bija pārāk vilinoši, lai vēl turpinātu pāris nedēļas startēt skriešanas sacensībās. Tagad atpūta un plānošana. Jau tagad ir skaidrs, ka nākamais gads būs pirmais, kad galvenie mērķi nebūs saistīti ar Latvijas izlasi. Taču šoziem darīšu visu, kas iespējams, lai arī nākamajā sezonā varētu baudīt tādas sajūtas kā maratona distances 41.etapā - es varu skriet ātri, tas nāk viegli un citi netur līdzi.