Pastāvīga patstāvība

Normālam cilvēkam, kas ar sportu nodarbojas tik nopietni, lai par to gribētu uzzināt ko vairāk, visā šajā sporta pašpasludināto un diplomēto treneru, labi un ironiski domāto padomu, spēlējošo treneru un trenējošo spēlētāju jūklī ir grūti saprast, kas vispār notiek un kam lai tic. Var sanākt nedēļu ticēt vienam pravietim, nākamo nedēļu pilnīgi pretējam un trešo nedēļu paņemt brīvu.

Bet nu šaubu laikmets var beigties, jo es liešu apgaismības gaismu pār jūsu apdullušajām galvām un sēšu patiesības sēklu jūsu šaubu druvā. Labi, ar to pagaidām pietiks. Vārdu sakot, es teikšu to, ko pats zinu. Un par sportu es zinu tikai vienu lietu, viss pārējais ir tikai vārga spekulācija.

Grozies, kā vēlies, treniņu procesā nav nekā svarīgāka par pastāvību. Ja ir izvēle starp diviem trīs stundu vai sešiem pusstundas treniņiem nedēļā, es vienmēr izvēlēšos otro variantu. Ja ir izvēle starp vairākiem secīgiem mēreniem treniņu mēnešiem un smagu treniņu periodiem, kurus savieno bezdarbība – pirmo. Es to saprotu, tu to saproti, visi, kam ir smadzenes, to saprot, bet cik sportisti patiešām spēj uzturēt pastāvīgu treniņu režīmu mēnešiem un gadiem? Tikai daži un tad viņi parasti sacensību noslēgumā ir atrodami uz goda pjedestāla.

Nevarētu teikt, ka esmu bijis vai šobrīd būtu izcils paraugs šajā ziņā. Gluži pretēji. Bet varbūt tieši tāpēc man ir, ko teikt. Anarhisku pieeju treniņiem cenšos nolikt pagātnē. Sports tomēr nav māksla, kurā radošās ballistikas periodus var nomainīt depresīvi tukšumi un visus interesē tikai tas, kas sanāk pirmajā variantā. Sports drīzāk ir zinātne, kur parasts, neievērojams, bet neatlaidīgs un mērķtiecīgs darbs sniedz izcilus rezultātus.

Ir daži praktiski padomi, kas var noderēt:

-          Ir nepieciešams plāns un iemesls tam sekot. Padomājot ar galvu, ne citiem orgāniem, kritiski apskatīju sevi no malas un sapratu, ka ar pašdiscplīnu neiet ļoti spoži un izsmalcinātākos paša veidotos plānus vienkārši ignorēju. Tāpēc izdevās pārliecināt kādu atbildīgu cilvēku man veidot treniņplānu. Un tad nav vairs tik vienkārši izlaist treniņus, jo iestājas atbildība.

-          Skriet no rītiem. Pirms pāris mēnešiem es teiktu, ka tas nav reāli. Motivēt sevi pamosties agrāk, lai dotos ārā, aukstumā deldēt asfaltu vai meža takas, šķita pārmērīgs fanātisms. Kā izrādījās, atrisinājums slēpās kaut kur citur, proti, laicīgā naktsmierā. Ir atšķirība – celties 6.30 pēc 6 vai 9 stundu miega. Un slinkums, nogurums  vai citi pienākumi nepaspēj stāties ceļā.

-          Regulāri specifiskie treniņi. Lai no specifiskiem treniņiem (kalnā vai lejup no tā, piemēram), kas veicami reizi vai divas nedēļā, gūtu kādu labumu, tie jāīsteno vismaz 1-2 mēnešus. Bez pārtraukumiem. Specifiski treniņi ne tikai palīdz konkrētu mērķu sasniegšanai, bet arī sniedz treniņu procesam struktūru un jēgu.

Šobrīd, kad rakstu šīs rindas, aktīvi dauzu pie savas koka galvas, jo piedzīvoju vienu no labākajiem (ja ne vislabāko) treniņu periodiem manā dzīvē – jau 11 nedēļas treniņi iet kā pa diedziņu, apjoms pakāpeniski aug un sajūtas ir pārsvarā labas. Vēsture ir pierādījusi, ka labākie rezultāti, gluži vienkārši, ir sekojoši ilgstošam, apjomīgam un nepārtrauktam treniņu periodam. Un atsevišķi hero treniņi ļauj sajusties labi par sevi, bet ilgtermiņā ir bezjēdzīgi.