Intervija ar Uldi Upīti

Viņam ir 19 gadi, un tieši šobrīd viņš ir labākais orientierists Latvijā. Tik pārliecinoša ielaušanās elites grupā nav redzēta sen, varbūt nekad. Viņa vārds ir Uldis Upītis un apvārsnim šobrīd nav robežu. Uldis Upītis ir no Saulkrastu apkārtnes un Latvijā pārstāv OK Kāpa, bet Somijā – latviešiem tik zināmo klubu Turun Metsänkävijät.

Divas uzvaras Latvijas Kausa sezonas pirmajās divās sacensībās elites grupā. Kā tu pats jūties par šiem rezultātiem?

Pirms sezonas jutos labi un klusībā jau cerēju, ka labu skrējienu gadījumā varētu pacīnīties par vietu starp labākajiem trim gan Lieldienu balvā, gan Kurzemes pavasarī. Bet divas uzvaras trīs startos pieaugušo konkurencē šķiet gandrīz kā sapnis. Lieldienu balvā viss izdevās, kā plānots. Spēju visu distanci orientēties uz priekšu, un kājas arī klausīja lieliski. Biju pārsteigts, pēc finiša skatoties starplaikus un saprotot, ka fiziski esmu bijis vienā ātrumā ar pārējiem medaļu pretendentiem. Kurzemes pavasara pirmā diena neizvērtās, kā plānota. Nevienu brīdi distancē nejutos pārliecināts par savām darbībām, un tas arī noveda pie divām lielākām kļūdām, kas man pēc pirmās dienas ļāva ierindoties tikai 9.vietā, vairāk nekā trīs minūtes aiz uzvarētāja. Garajā distancē jutos daudz pārliecinātāks par sevi. Jau diezgan laicīgi izvēlējos, kā skriešu garos etapus, un tad jau atlika tikai pieturēties pie plāna un skriet. Praktiski visu distanci izdevās orientēties ļoti labi un arī ar ātrumu biju apmierināts. Ieskrienot finišā, cerēju, ka varētu garajā distancē pacīnīties par uzvaru. Tomēr ar Artūra  [Pauliņa] palīdzību (beigās zaudēto laiku izjukušas kartes dēļ) izdevās izcīnīt savu pirmo uzvaru Latvijas Kausa posmā elitē tikai ar trīs sekunžu pārsvaru.

Pēc finiša Kurzemes pavasara garajā distancē, vēl nezinot, ka izdosies uzvarēt sacensību kopvērtējumā.
Foto: Līva Mankus

Pavasara rezultāti parasti atspoguļo ziemā paveikto. Pastāsti par saviem treniņiem šoziem – cik daudz, kur un ar kādiem mērķiem gatavojies šajā ziemā?

Nopietni treniņi pagājušajā sezonā beidzās jau augustā kreisās kājas pēdas problēmas dēļ. Tāpēc septembris un oktobris izvērtās kā pārtraukums pirms šīs sezonas, bet no novembra jau atsāku skriet regulāri un bez problēmām. Šī ziema izdevās praktiski bez lielām veselības problēmām (vienīgi decembrī dabūju vēdera vīrusu un dažas nedēļas nevarēju trenēties pārāk daudz), kas arī, manuprāt, ir viens no svarīgākajām nosacījumiem, lai progresētu skriešanā. Janvāris, sakarā ar brīvlaiku universitātē un skriešanai ļoti labvēlīgajiem apstākļiem, izvērtās ļoti smags, ar ap 80 stundām pavadītām treniņos (iekļaujot skriešanu un alternatīvos treniņus).

Laikam visvairāk laika šoziem esmu pavadījis Biķernieku mežā un, visticamāk, esmu izskrējis visas tur esošās takas. Aukstākajā un sniegotajā laikā devos uz Rīgas sporta manēžu, lai tur aizvadītu ātruma treniņus un izvairītos no saslimšanas aukstā gaisa dēļ, un neiegūtu liekas traumas, skrienot pa slidenajām ielām. Līdz marta sākumam biju trenējies tikai Latvijā, bet martā tika aizvadītas orientēšanās nometnes veselās trīs ārzemju valstīs un orientējoties tika pavadītas vairāk nekā 30 stundas, kas arī šobrīd ļauj justies diezgan labi, skrienot apvidū.

Mērķis, kas mani motivē celties agri no rīta un iet skriet pa tumsu pirms lekcijām universitātē, noteikti ir Pasaules Junioru čempionāts, kas beidzot notiks apvidū (Ungārijā), kam jūtos daudz gatavāks nekā tiem, kuros sacensības notika pēdējos gadus (Norvēģijā, Šveicē un Somijā).

Priekšā ceturtais mēģinājums aizsniegties līdz medaļām Pasaules Junioru čempionātā. Šeit: Somijā 2017.gadā
Foto: Dave Yee photography

Kas tevi trenē, kādi ir tavi treniņu principi, kuras distances tev sanāk labāk?

Šobrīd mans fiziskās sagatavotības treneris ir Agris Upītis, kurš mani trenē jau pēdējos piecus gadus. Līdz tam vienkārši piedalījos visās orientēšanās sacensībās. Ar orientēšanās tehniku ir palīdzējuši daudzi un palīdz arī šobrīd. Neatsverama sastāvdaļa jau vairākas pēdējās ziemas ir OK Kāpa rīkotie iknedēļas treniņi Kaspara Čerjaka un Aināra Lupiķa vadībā. Pārceļoties dzīvot uz Rīgu, esmu arī sācis apmeklēt Henrija Freimaņa vadītos orientēšanās teorijas treniņus IK Auseklis jaunajiem censoņiem.

Mana iecienītākā distance, kas arī visbiežāk vislabāk izdodas, ir garā distance. Tieši tā arī ir distance, kam visvairāk gatavojos, bet arī sprinta distances, esot labā fiziskā formā, izdodas labi. Pie vidējās distances orientēšanās tehnikas gan vēl derētu piestrādāt. :D

Lūdzu, pastāsti par to, ar ko šobrīd nodarbojies ārpus sporta un kā izskatās tava ikdiena?

Jau kopš septembra dzīvoju Rīgā un pēc vidusskolas pabeigšanas uzsāku mācības augstskolā. Šobrīd esmu pilna laika pirmā kursa students Rīgas Tehniskās universitātēs informācijas tehnoloģiju programmā. Šajā semestrī man ir ļoti paveicies, jo universitātē jābūt tikai trīs dienas nedēļā, tāpēc par laika trūkumu treniņiem nevaru sūdzēties. Šogad esmu sportam pievērsies ļoti nopietni un tas arī paņem ļoti lielu daļu no mana brīvā laika, tādēļ nekam citam, izņemot sportu un skolu, laika neatliek.

Šovasar tevi sagaida pēdējā iespēja izcīnīt medaļas Pasaules Junioru čempionātā Ungārijā, taču sezonas pirmie rezultāti ļauj tevi iedomāties arī pieaugušo izlases sastāvā – startam Eiropas Čempionātā Šveicē un, iespējams, arī Pasaules Čempionātā Latvijā. Kādi ir tava paša mērķi šosezon?

Mans galvenais starts šogad noteikti būs Pasaules Junioru čempionāts Ungārijā, un tās arī ir sacensības, kam visvairāk gatavojos. Pēc ļoti veiksmīgā sezonas sākuma esmu iekļauts Latvijas izlasē uz Eiropas čempionātu, tomēr konkrētu mērķu šim čempionātam nav. Šie starti vairāk būs kā pieredze nākotnei, bet, protams, centīšos nostartēt pēc iespējas labāk katrā no sev dotajiem startiem. Kļūstot par studentu, šogad ir arī pavērusies iespēja doties uz Pasaules Studentu čempionātu Somijā uzreiz pēc Pasaules Junioru čempionāta beigām. Protams, ir sapnis par startēšanu Pasaules čempionātā savās mājās Latvijā, bet, vai tas ir reāli, tikai laiks rādīs - būs vai nebūs. Šogad vēlos nostartēt daudz labāk lielajās stafetēs Turun Metsänkävijät sastāvā, kas iepriekšējā sezonā galīgi neizdevās.

Kāpas līderis. Latvijas čempionāts stafetē 2017.gadā.
Foto: Ojārs Millers

Kas liek tev pilnveidoties tieši orientēšanās sportā? Vai tev ir kādi elki vai sportisti, kam vēlies līdzināties?

Esot jaunāks, izmēģināju, iespējams, visus sporta veidus ar kuriem varēja nodarboties Saulkrastos. Līdz 15 gadu vecumam aktīvi trenējos arī kamaniņu sportā, esot vienam no labākajiem Latvijā, tomēr, kad bija jāizvēlas, kuram sporta veidam pievērsties, no kamaniņām atvadījos, un šo izvēli noteikti nemainītu. Orientēšanās mani aizrauj, jo nekad nevari būt gatavs visām situācijām distancē un būs jāpielāgojas nezināmajam. Vēlme pilnveidoties orientēšanās sportā man rodas no ļoti vienkāršas vēlmes – uzvarēt. Nezinu, vai man ir īsti kāds elks orientēšanās sportā, bet visvairāk fanoju par Šveices sportistu Matiasu Kiburcu. Tomēr vēlos būt es pats, nevis līdzināties kādam citam, bet mans mūža mērķis orientēšanās sportā ir Pasaules čempionāta garās distances zelta medaļa!