Katras sacensības ir trīskāršs pārbaudījums. Fizisks, tehnisks un psiholoģisks. Neviens no šiem trim aspektiem nav vairāk vai mazāk svarīgs par citiem un tie visi ir absolūti kritiski, lai gūtu panākumus. Pareizajā laikā sasniegt pīķa formu visās trijās jomās vienlaicīgi - tā ir prasme, ko apgūst tikai paši izcilākie sportisti.
Latvijas čempionāts garajā distancē Kamparkalnā bija dzinulis skarbākajiem ziemas treniņiem un pirmā šīs sezonas plānotā formas virsotne. Pēdējās divas nedēļās gatavojos tieši šim startam, plānojot distances vecajā kartē, speciāli aizbraucot uz treniņu Talsos, pēc iespējas lielāku treniņu daļu aizvadot apvidū, krasi samazinot treniņu apjomu, ēdot magniju un tamlīdzīgi. Uzzinot dalībnieku sastāvu, bija viegli mani ierindot piektajā vietā pēc spēku samēriem - nebija nekāda racionāla iemesla novērtēt mani labāk par četriem profesionāliem un pusprofesionāliem spēcīgiem izlases orientieristiem. Taču, orientēšanās nav skriešana un atgadīties var visādas negaidītas lietas, turklāt šīs ziemas treniņi bija noritējuši tiešām veiksmīgi. Tāpēc, ko tur liegties - mērķis bija izcīnīt pirmo medaļu LČ garajā distancē.
Taču jau pēc pirmajām piecām minūtēm distancē sapratu, ka šodien medaļas nebūs. Ne jau tāpēc, ka justos slikti - gluži pretēji, mežā vienkārši lidoju. Par to liecināja tas, ka sastapu Jāni Kūmu. Kas arī pati par sevi nav slikta zīme. Problēma tāda, ka tikšanās vieta izrādījās pirmais distances kontrolpunkts un JK bija startējis trīs minūtes aiz manis.
Kopš distances beigām esmu daudz domājis par to, kāpēc kļūdījos pirmajā etapā un kādēļ tas prasīja trīs minūtes.
Tas notika tā - tuvojoties kalnam, kurā ir kp, kartē nespēju saskatīt reljefu. Pēc uzskriešanas tajā, nācās apstāties, lai vispār kartē saskatītu augstumlīknes. It kā sapratu, kur atrodos un kur jādodas, bet ar lielu nedrošības sajūtu. Kā plānots, nonācu uz kalniņa uz dienvidiem no kp un devos tālāk, skatīdamies pa kreisi, cerībā ieraudzīt kp. Kaut kādā veidā biju pagājis tam garām aptuveni 20m un to neieraudzīju. Tā vietā ievēroju, ka sākas lielāka nogāze un tajā brīdī vairs neko nesapratu. Pieņēmu, ka tomēr esmu nepareizi noteicis savu atrašanās vietu pēc uzskriešanas kalnā un esmu pa kreisi no kontrolpunkta, tāpēc devos prom no tā. Protams, tajā brīdī mani bija arī jūtami pārņēmis stress un vilšanās sevī. Kad situāciju sapratu, izlaboju un nonācu JK kompānijā, situācija bija diezgan drūma, jo apjautu, ka trīs minūtes normālos apstākļos būs pārāk liels deficīts, lai iesaistītos cīņā par medaļām.
Turpinājums izvērtās ļoti labs. JK klātbūtne pasažiera vietā mani motivēja kustēties ātri un arī orientēšanās vedās ideāli. Taurenītī zaudēju JK kompāniju, bet bija citi biedri un turpinājās labais skrējiena ritms. Distances daļu no 1. līdz 17.kp veicu ļoti labi, praktiski čempiona tempā, jo Andrim Jubelim zaudēju tikai 10'', atgūstot handikapu pret paŗējiem. Uzsākot garo etapu, biju piektajā vietā, 2:52 aiz AJ un 2:03 aiz Edgara Bertuka, bet tikai 14 un 21 sekundi aiz Dāvja Dišlera un Artūra Pauliņa. Teorētiski labas izredzes iesaistīties cīņā par medaļām.
Bet tikai teorētiski. Paliekot bez kompanjoniem, izjutu grūtības uzturēt augstu tempu atlikušajā distances daļā, kas bija daudz vienkāršāka un fiziskāka - kalnaināka un ar skriešanu pa takām un ceļiem. Orientēšanās kļūdas nepieļāvu, bet laiku zaudēju. Pēc skatītāju kontrolpunkta centos izdarīt kaut ko neparastu, lai iegūtu laiku, piemēram, doties taisni priekšpēdējā etapā, bet tā tikai nedaudz zaudēju. Bija jūtams, ka vairs nav tādas jaudas kā distances sākumā un manāmi krampju priekšvēsneši. Tikmēr līderi spēja tempu vēl kāpināt. Ir ļoti vilinoši domāt, kā būtu, ja būtu, bet tas nav īpaši auglīgi, jo paralēlās realitātēs var ielūkoties tikai multeņu tēli. Bet ir skaidrs, ka pat bez fatālās ievada kļūdas medaļas pozīciju cīņā ar spēcīgajiem konkurentiem beigās būtu ļoti sarežģīti noturēt.
Galu galā ar laiku 1:38:05 (6:30min/km) finišēju 5.vietā, 7:12 aiz uzvarētāja Andra Jubeļa un 3:43 aiz trešajā vietā finišējušā Edgara Bertuka. Atrāviens no 6.vietu izcīnījušā Kristapa Jaudzema bija jau 8:47.
Fiziski čempionātam biju gatavs, šķiet, ka tik līdzīgos spēkos ar Latvijas labākajiem orientieristiem vēl nekad neesmu bijis. Arī tehniski viss bija kārtībā - ja neskaita pirmo etapu, vēlāk lielākas kļūdas par 10''-15'' nepieļāvu un tās arī tikai dažas. Psiholoģiskais aspekts bija tas, kas nebija līmenī. Pietrūka pārliecības par sevi, kas būtu ļāvis uztvert situāciju mierīgāk, apstāties un atgūt zaudēto kontroli pirmā kontrolpunkta rajonā. Domājot retrospektīvi, sezonu Latvijā iesākt ar tik svarīgām sacensībām nebija labākā ideja. Ja būtu startējis vismaz Kurzemes pavasara garajā distancē, būtu pieradis gan pie kartes drukas un mēroga, gan sacensību atmosfēras un apzinājies savu līmeni un iespējas, kas palīdzētu pašpārliecinātībai.
Esmu vīlies par to, ka nespēju mentāli savākties atbildīgākajā mirklī, bet esmu priecīgs par parādīto ātrumu un orientēšanās tehniku. Sezona ir tikai sākusies un vēl netrūks iespēju pārsteigt. Nākamā iespēja būs orientēšanās klasika - garā nakts 10Milas stafetēs OK Klemmingen sastāvā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru