Nedēļas nogale Liepājā

Tipisks ziemas treniņu centrs

Latvijas izlase, palikusi bez vadības, sāka organizēties pati. Ir organizatoriskas un stratēģiskas lietas, kuras sportisti nevar izdarīt, vai kuras vajadzēt darīt kādam citam, bet ir praktiskas darbības, kuras var īstenot sportisti paši saorganizējoties. Nedēļas nogale Liepājā bija tieši tāda. Komandas biedri saorganizēja dzīvošanu un treniņus, un man atlika vien piedalīties.

Uz Liepāju braucām pēc apvidus, kurā būtu mazāk sniega. Īsti nedabūjām to, ko vēlējāmies, jo sniegs šobrīd Latvijā ir visur, bet nebija arī tik traki - mežā tomēr varēja skriet un izvēlēties mīt savu taku, kur nepieciešams.

Treniņi paši par sevi bija diezgan intensīvi. Piektdienas vakarā sākām ar nakts-o ar kopējo startu. Ja nebūtu bezcerīgi pazudis uz 8.kp, iespējams, varētu sacensties ar līderiem, bet šī kļūda bija labs atgādinājums, ka laba orientēšanās nāk tikai ar labiem treniņiem.
Sestdienas rītā pēdējo mēnešu skarbākais treniņš. Plānā seši 1,5km gari orientēšanās intervāli pa stāvajām Jūrmalciema kāpām. Latvijas spēcīgāko orientieristu kompānijā tā bija vienkārši agonija un pēdējo no ieplānotajām distancēm pat nācās izlaist.
Vakara tehnisko sesiju atcerēšos ar pašu treniņa sākumu, kad sniga tik spēcīgi, ka varēju redzēt tikai 4m uz priekšu. Vēlāk jau palika labāk un pacietīgi centos strādāt pie tik ļoti ierūsējušajām orientēšanās tehnikas rutīnām.
Tas pats turpinājās arī svētdienas rītā, kad papūlējos mežā nonākt pirmais un pilnībā izbaudīju 16km distanci bezceļu kartē. Divas stundas pagāja nemanot un pat savā ziņā atsvaidzināja.

Ko no tā visa ieguvu? Darāmā vēl ir daudz. Ātrums, kalni, orientēšanās - viss, izņemot izturību un humora izjūtu, ir attīstāmi.