Hala Madrid!

Februāra sākumā pavadīju 12 dienas Spānijas saulē, liekot pamatus nākamās sezonas panākumiem. Orientēšanās apvidi uz rietumiem no Spānijas galvaspilsētas Madrides mani pārsteidza - tie bija dažādi un ļoti, ļoti sarežģīti. Vismaz manām orientēšanās prasmēm.

Mūsu nelielā Navi kluba kompānija vairākos treniņos pievienojās spēcīgajiem Lidingo un IFK Goteborg orientieristiem. Tā bija lieliska iespēja pārbaudīt savas stiprās un (galvenokārt) vājās vietas uz ļoti labu orientieristu fona. Jāsaka, ka zviedru prasmes, it īpaši nakts orientēšanās, atstāja mani ar apbrīnā muļķīgi pavērtu muti - ir, uz ko tiekties!

Man pašam šī treniņnometne izvērtās diezgan sarežģīta. Ziema, kas aizvadīta praktiski bez orientēšanās treniņiem, bija atstājusi dramatiskas sekas uz manu orientēšanās tehniku un retais bija tas treniņš, kurā totāli neapmaldījos. Nopietni. Tik slikti nebiju orientējies kopš M16 grupas laikiem. Papildu tam, nometnes vidū sastapos ar sāpēm ceļgalā, kas bija kā sekas straujai skriešanas seguma un apvidus maiņai. Divas dienas, kas tika pavadītas vietējā cīņu klubā uz velo trenažiera, lika rūpīgi iekalt to, ka arī nometnēm ir jāsagatavojas!

Tomēr atkopos laikā, lai startētu nelielās vietējās sacensībās - Maximus O Meeting. Kā jau Spānijā un Portugālē šajā gada laikā pienākas, pat mazās sacensībās ir ļoti spēcīgs elites sportistu sastāvs. Izņēmums nebija arī šīs sacensības. Kā jums patīk to nosaukums? Ne Minimum O Meeting, vai Medium O Meeting, bet nekautrējoties MAXIMUS O MEETING.
Nopietni uztvēru vidējo distanci pa atklātu priežu mežu ar dažādām klinšu formām un akmeņiem, kas padarīja skriešanu ļoti ātru un orientēšanos - patīkami sarežģītu. Iepriecināja tas, ka pēc dramatiskajām treniņos pieļautajām kļūdām spēju savākties un sacensībās nostartēt pieņemami - 10.vieta, 2:14 aiz Juhana Runesona.

 

Pēcpusdienā uzskrēju arī sprintu - neko tādu nebiju darījis kopš oktobra. To ņemot vērā, varu būt pat ļoti apmierināts ar to, kā tiku galā ar orientēšanos, bet visvairāk laikam iepriecināja skriešanas ātrums, kas vēl nav tuvu labākajiem, bet vismaz nav tāda sajūta, ka atpaliktu bezcerīgi.

Citādi nevaru sūdzēties - ziemas treniņi turpinas diezgan kvalitatīvi un apjomīgi. Laikam vienu no pirmajām reizēm manā sportiskajā karjerā varu atļauties satraukties par to, vai netrenējos par daudz. Februāris ar 52 treniņu stundām bija viens no visu laiku apjomīgākajiem treniņu mēnešiem, bet ir daudz jāstrādā pie atjaunošanās, lai visas šīs stundas arī kaut ko tiešām dotu.

Ir skaidrs, ka šī sezona nelīdzināsies nevienai citai.