Vēl reizi ceturtā vieta Latvijas čempionātā garajā distancē

Šo sezonu esmu sagaidījis ar tādām ambīcijām, kā vēl nekad. Dzīve iegājusi tādās sliedēs, ka nav viegli atrast objektīvus argmentus tam, kādēļ lai šosezon tieši es nebūtu Latvijas labākais orientierists. Līdz ar to arī Latvijas čempionātam gatavojos ar domu par uzvaru, lai arī īstas izpratnes par savu vietu elitē man vēl nebija, jo šīs bija pirmās sacensības uz 100%.

Divas dienas pirms sacensībām atgriezos Latvijā no treniņnometnes Norvēģijā, kurā sabiju 10 dienas. Pirmo nometnes pusi trenējos no visas sirds un iedzinu sevi pamatīgā bedrē. Otro pusi jau aizvadīju saudzīgā režīmā un forma strauji atgriezās. Uz Smiltenes pusi aizbraucām jau iepriekšējā dienā un gribēju iepazīties ar karti un apvidu modelī. Tur gan mūs sagaidīja neatjaunota karte, bet vismaz atcerējos nianses, kas raksturīgas Vidzemes mežiem.

100%

Distancei bija samērā skaidrs plāns, un tas paredzēja mierīgu sākumu ar nolūku iejusties kartē, iegūt pārliecību un pietaupīt spēkus garās distances beigu daļai. Sāku tiešām ar pilnu koncentrēšanos un kļūdas netaisīju. Varēju iztaisnot trajektoriju uz 3.kp, bet to kompensēju ar nekļūdīgu vektoru uz 4.kp. Pie 4.kp izvirzījos 4.vietā, kas tā arī nemainījās līdz distances beigām.

Pie 5.kp biju jau 50’' aiz Sirmā, kurš galu galā izrādījās mans lielākais konkurents. Līdz ar to rodas jautājums - vai piesardzīgais distances sākums atmaksājās vai tikai lieki zaudēju laiku?

 Garais etaps uz 7.kp bija viena no iespējām pietuvoties medaļai, jo Sirmais kļūdījās ar varianta izvēli. Vienīgie, kuri izvēlējās pilnīgi taisnu variantu, biju es un Artūrs Pauliņš, kuram labākais etapa laiks. Taču es Pauliņam zaudēju 56’’, no kurām vismaz 25’' pazaudēju etapa vidusdaļā, izvēloties sliktākus mikro variantus un neskrienot pietiekami taisni. Varbūt Pauliņš bija vienīgais cilvēks, kurš spētu šo etapu taisni noskriet tik labi - galu galā šis ir viņa mežs.

Distances turpinājums samērā vienkāršs un ātrs, nedaudz zuda koncentrēšanās, kad, uz 12.kp skrienot, priekšā pamanīju 6’ priekšā startējušā Mārtiņa Skujenieka muguru - gribēju ātri noķert, bez pazaudēju kontaktu ar karti un tas izmaksāja vēl 20’’.

Tauriņā jau ieskrēju kopā ar Mārtiņu un 3’ priekšā startējušo Jāni Krūmiņu, ar kuru gan mūsu ceļi pašķīrās. Pirmo tauriņa spārnu veicu teju ideāli, bet otrajā “peldēju” uz 16.kp, nedaudz pazudu tieši pirms kp, bet laika zudums nebija lielāks par 25’’.

Pēc tauriņa vēl viens garais etaps - neredzēju iemeslu novirzīties no līnijas un, izvēloties šo variantu, atkal radās iespēja pietuvoties Sirmā skrējiena grafikam, kurš skrēja uz ceļu. Etapu veicu labi un ātri līdz pat pašām beigām, kad pazaudēju kontaktu ar karti, izvēlējos nedrošus orientierus - stigu un akmeņus - kp rajonā un brīdī, kad ieraudzīju man vajadzīgo kp, neticēju, ka tas jau ir mūsu. Pēc 45’’ liela loka tajā atgriezos vēlreiz.

Varbūt šī kļūda izsita mani no sliedēm vai arī sāku pagurt, bet arī cauri arēnai un tam sekojošais etaps neizdevās labi. Šķiet, ka apskriet pirmo purvu pa ziemeļiem būtu bijis aptuveni 25’' ātrāk. Iespējams tieši šis etaps bija iemesls kādēļ uz priekšpēdējo kp mani par 6’ noķēra Lauri Silds un viņu pavadošais vilciens. Jāsaka godīgi - mirklī, kad Lauri bija klāt, es biju šokā, jo man bija gājis labi un fiziski arī jutos spēcīgi teju visu laiku. Kur palika sešas minūtes?

Galu galā ceturtā vieta, sešas minūtes aiz uzvarētāja un pusotra aiz bronzas medaļas. Kļūdās nedaudz vairāk par divām minūtēm. Uzreiz pēc finiša jutos ļoti vīlies, jo ne tikai neuzvarēju, bet pat netiku trijniekā. Emocijām piezemējoties, protams, žēl, ka joprojām netiku pie medaļas, bet skrējiens pats par sevi nebija slikts - kļūdas nebija pārāk dramatiskas, fiziskā gatavība bija labāka, kā jebkad un arī psiholoģiski viss tika kontrolēts. Varbūt pat labākā garā distance, kādu jebkad esmu noskrējis.

Process turpinās.

Karte ar manu ceļu.

Rezultāti.

GPS.
Foto: Jānis Līgats