Nākamais pieturas punkts 2019.gada sezonā bija Baltijas čempionāts Igaunijā. Garā distance kā kvalifikācija gaidāmajam PK posmam Somijā un nākamajā dienā allaž interesantā stafete.
Sacensību apvidus bija tas pats, kas tika izmantots 2017.gada Pasaules čempionāta garajā distancēm, līdz ar to bija cerības uz patiesi izaicinošām distancēm. Tas arī nozīmēja, ka iepriekšējā gatavošanās sacensībām bija vieglāka kā citreiz - Worldofo PČ distances analīzē bija atrodams vienkāršs secinājums - skrienot taisni nevar zaudēt. Skrienot apkārtceļus, atsevišķos gadījumos var ievinnēt līdz 20 sekundēm, bet taisnais variants parasti nezaudē vairāk par 30'' optimālajam. Šis secinājums šoreiz bija nederīgs.
Garo distanci iesāku samērā pārliecinoši, bet, koncentrējoties uz plūdenu distances sākumu, garajam etapam iepriekš nebiju sagatavojies. Tādēļ pavadīju pāris sekundes, stāvot kp un plānojot savu ceļa variantu. Apkārtvariants pa ceļu bija acīmredzams. Pārāk acīmredzams. Sāku domāt. Un izlēmu doties taisni. Veicot etapu, iedomājos, ka šis laikam nav uzvarošais variants, bet nevarēju iedomāties, ka zaudēšu aptuveni divas minūtes uz ceļa izvēli vien. Arī atpakaļ vedošajā garajā etapā uz 6.kp zaudēju ap pusotru minūti. Daļēji ceļu izvēles dēļ un daļēji apmulsuma pirms kontrolpunkta dēļ. Taurenīti noskrēju bez lielām kļūdām un, tuvojoties distances beigām, fiziski jutos ļoti labi. Arī atsevišķi splitlaiki apliecina, ka biju spēcīgs uz citu dalībnieku fona, bet nelielas kļūdiņas liedza to pilnībā izmantot. Arī pēdējā ceļu variantā uz 21.kp zaudēju ap minūti labajām variantam pa takām un ceļu. Joprojām nesaprotu, kāpēc tas bija tik daudz ātrāk. Pēdējie kontrolpunkti likās samērā formāli, bet vairāki konkurenti tur pieļāva lielas kļūdas.
Galu galā man 11.vieta ar laiku 1:35:19, 6:28 aiz uzvarētāja Timo Silda. Saprotot, cik daudz biju zaudējis garajos etapos vien, neslēpšu, ka kremta tas, ka neizmantoju iespēju tikt Baltijas sešiniekā.
Garajā distancē biju ceturtais labākais no latviešiem, ar ko pietika kvalifikācijai Pasaules kausam un, pēc MS gājiena izlaist stafeti, arī pirmo reizi Latvijas izlases pirmajam sastāvam stafetē. Man pirmais etaps, otrajā Artūrs Pauliņš un trešajā Rūdolfs Zērnis.
Jau pašā distances sākumā dabūju iekšā normālu +30'' farstu. Protams, izdevīgi, ka mūsu komandai šis farsts tika pirmajā etapā, kad to likvidēt ir vienkāršāk, bet man pašam tas nozīmēja samērā skarbu turpinājumu, cenšoties uzlabot pozīciju no gandrīz pašas aizmugures. Uz 3.kp un 4.kp nebaidījos izvēlēties pats savus variantus, bet tie neko nemainīja. 5-6-7 biju kopā ar pāris igauņiem un baltkrieviem. Etapā uz 9.kp sapratu, ka citiem atkal bijis labāks farsts un man jāķer rokā tālu priekšā manītais igaunis Kristo Heinmans, kura komanda bija mūsu galvenie konkurenti cīņā par uzvaru. Fiziski jutos labi un pie 11.kp jau atkal bijām kopā, tur pievienojās arī divas baltkrievu komandas. Tobrīd pat nezināju, ka vēl priekšā ir divas Igaunijas komandas, biju pārliecināts, ka esam līderi. Pēc 11.kp sapratu, ka distances beigas ir tik vienkāršas, ka noteikti nezaudēšu pozīciju līderu grupā. Vienatnē paņēmu savu farstu un centos izrādīt pretestību baltkrieviem pēdējā kāpumā, bet nesekmīgi, etapu nodevu kā piektais, aiz divām igauņu un divām baltkrievu komandām, 13 sekundes aiz līdera, bet galvenais, ka 12 sekundes priekšā Igauņu pirmajai komandai.
Turpinājumā komandas biedri darīja ko spēja, bet šoreiz bija par īsu, lai pārspētu Sildu brāļus. Tomēr es biju priecīgs arī par sudraba medaļu - pie tādas tiku otro reizi.
Garā distance bija neliela vilšanās, jo fiziski jutos ļoti labi, bet pievīla ceļu izvēles garākajos etapos. Pie ļoti labi veiktas distances arī sešinieks bija reāls. Ar savu sniegumu stafetē gan esmu apmierināts - bija atbildīgi tik stiprai komandai veikt pirmo etapu, bet izdarīju visu, ko spēju. Varbūt lieki riskēju, sākumā ņemot variantus vienatē, bet par laimi neko nezaudēju.
Gribējām vinnēt un tāpēc sudrabs šķiet mazāk vērtīgs, bet patiesībā jau nav slikti skriet tik labi, ka ar sudrabu nepietiek.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru